Nu jau divus mēnešus esmu mamma fantastiskam dēliņam un šis laiks ir bijis gan laimīgs, gan skumjš, gan jautrs, gan izaicinošs. Domāju, ka tāds ir katras jaunās māmiņas pielāgošanās posms, jo šķiet, ka tieši divi mēneši ir vajadzīgi, lai sāktu aprast pie domas, ka “nu vairs nekas nebūs kā iepriekš”…

Šo divu mēnešu laikā man ir bijis ļoti daudz laika domāt par situāciju, kurā šobrīd atrodos un mans iekšējais analizētājs, grib visam atrast paskaidrojumu. Vairāk kā jebkad mācos pieņemt to, ka dažām lietām pamatojuma nav, bet tāpat redzu daudz likumsakarības un lietas, kam var sagatavoties (vai vismaz mēģināt, jo dažām lietām vienkārši nespēj sagatavoties). Tāpēc vēlos padalīties ar 5 atziņām vai ieteikumiem, ko es izstāstītu savām draudzenēm – topošajām mammām.

 1. Parūpējies par sevi pēc dzemdībām!

Kad biju stāvoklī, īpaši nedomāju par to, kā es jutīšos pēc dzemdībām. Domāju par to, kā gulēšu, kad mazais gulēs, rūpēšos par saviem matiem un nagiem, staigāšu pa māju tīrās drēbēs :), bet nevienu brīdi nedomāju par to, kā es jutīšos fiziski. Un jāsaka, ka tas mani paņēma uz pauzes. Es pat nerunāju par medicīniskajām procedūrām, kas man bija jāveic, bet kaut vai par to, ka divas dienas pēc tam, jutos, ka man būtu pāri pārbraucis lielizmēra traktors; par to, ka imunitāte piedzīvo supertriecienu un piedāvā izdzīvot visdažādākā rakstura “slimības”; par to, ka miega trūkums rada tādu nogurumu, kad Tu vairs nesaproti, kas ir par dienu un piena ražošana liek justies iztukšotai – vārda tiešajā nozīmē.

Tāpēc, paralēli visām pasaules rūpem par mazulīti, neaizmirsti parūpēties par sevi pēcdzemdību periodā. Manuprāt nav nosodāmi lūgt dakterim pretsāpju zāles (kas nekaitē pienam), ja ļoti sāp. Un pats svarīgākais ieguldījums šajā periodā ir ļoti labi vitamīni, kas palīdz stiprināt imunitāti un sniedz organismam visas tās labās lietas, kas vajadzīgas gan Tev, gan mazulim (man daktere ieteica šos) un pavisam nopietni – atpūties, kad ir iespēja, jo tas palīdz ķermenim būt stipram un možam!

 2. Grūtniecības “blakusparādības” pazūd!

Nenoliegšu, ka, lai arī mana lielākā raize grūtniecības laikā nebija māmiņu rezervju krāšanās uz gūžām vai rokām, bija dažādas organisma izpausmes, kas man nepatika – vasarasraibumiem līdzīgie pigmenti uz sejas, sārti izsitumi uz rokām, muguras sāpes, krampji un citas mokošas lietas. Labas ziņas – tie pazuda! Ne uzreiz, bet tagad jau esmu aizmirsusi tos! Nākamajā grūtniecībā par tiem tik traki nesatraukšos, īpaši par vizuālajām lietām – tās piederās pie organisma hormonālajām izmaiņām un tas pāriet!

Runājot par ķermeņa formas atgūšanu – man laikam paveicās, bet, aizbildinoties ar piena ražošanu, pieķēru sevi ļaujoties kārdinājumam mieloties ar siltām un mīkstām bulciņām, līdz brīdim… Es pati uzskatu, ka esmu sākusi ēst daudz pareizāk, izvērtējot produktu kvalitāti un arī daudzumu. Izmaiņas ēdienkartē gan ieviesusi arī nepārvarama vēlme pasargāt mazo no gāzēm puncī 🙂 bet tas viss tikai uz labu!

 3. Tie māmiņu kursi patiešām ir noderīgi!

Zinu, ka ir topošās mammas, kas uzskata, ka māmiņu kursi ir lieka naudas un laika šķērdēšana – ko tad tur jaunu izstāstīs. Varbūt viņām ir taisnība, bet priekš manis šie kursi bija pats labākais ieguldījums. Atzīstos, ka iespējams mana mamma un vīrs uzskata, ka esmu kaut kāda Diānas Zandes slavināšanas kulta pārstāve, bet atsaucos uz viņas stāstītajām lietām katru otro dienu 🙂 “Diāna Zande teica, ka tas esot normāli”, “Man kursos stāstīja, ka vajag darīt tā”. Tipiska es 🙂 Bet kursos iegūtā informācija man visupirms palīdzēja atpazīt, ka dzemdības ir sākušās, palīdzēja tām tikt cauri pēc iespējas ātrāk un pavisam noteikti palīdz izprast un pieņemt par normālām dažādas, ar mazo saistītas situācijas, kuru šķetināšana savādāk man būtu prasījusi daudz galvas lauzīšanas un forumu lasīšanas 🙂 Tāpēc es iesaku!

4. Krūts barošana pavisam nav viegla, bet noteikti ir pūļu vērta!

Jau no pirmās dienas sev pateicu – ražot pienu ir mans svarīgākais pienākums! Lai arī dažādu apstākļu dēļ mazais mammas pienu ēda (un ēd vēljoprojām) lielākoties no pudelītes, tad tagad, kad viņš ir gana liels, iemācīt ēst no krūts ir mans uzdevums nr.1! Protams internetā atrodamie raksti par to, ka bēbīši, pamēģinājuši pudeli, krūti vairs neņem nav īpaši uzmundrinoši un motivējoši, bet es negrasos padoties. Jā, nav viegli! Ne ražot pienu, ne slaukt, ne barot ar krūti. Piens mēdz pēkšņi “pazust” un tad tikpat ātri atkal uzrasties (šausmīgi kaitinoši), bet šeit ir viena liela likumsakarība – daudz ūdens, regulāras ēdienreizes, atpūta un ticība sev! Un kā saka Diāna Zande (redzi, atkal 🙂 ) piena ražošanā palīdz viss, kam jūs ticiet – fenheļa tēja, māmiņu tēja, karsta duša vai meditēšana. Ticiet sev! Arī es mēģinu nezaudēt ticību sev, jo mana atziņa – barojot mazo ar krūti es patiešām esmu apjautusi sevi kā mammu un mazais arī to novērtē!

 5. Dzīve patiešām mainās!

Es zinu, ka ir dažādas mammas un dažādi mazulīši, bet domāju, ka visiem dzīve tomēr mainās! Šo divu mēnešu laikā, dienas šķiet vienādas un neliegšos, bieži vien vienmuļas. Novārtā palikušas iepriekš iemīļotas nodarbes un laika pavadīšanas veidi. Tagad pasaule riņķo ap mazo! Es apzinos, ka kāds tur augšā man ir pasniedzis vislielāko dāvanu uz pasaules – mazu dzīvību, un mans uzdevums šobrīd ir parūpēties, lai mazais ir samīļots, paēdis un lai dupsis ir sausumā. Tajā brīdī visas pārējās lietas, gribot negribot, paliek otrajā plānā. Un tikai tagad, kad esmu iegājusi ritmā, parādās vēlēšanās pagatavot vakariņas, parakstīt blogu vai noskatīties kādu seriālu, bet tas vairs nav tāpat, kā bija iepriekš, nekad nebūs un labi ka tā! 🙂

A miracle is really the only way to describe motherhood and giving birth. It’s unbelievable how God has made us women and babies to endure and be able to do so much. A miracle, indeed. Such an incredible blessing.

Jennie Finch

Esmu sava ceļojuma pašā sākumā un esmu laimīga!

Cheers!