Būt mammai vai tētim bērnam ar īpašām vajadzībām visbiežāk nav izvēle, bet gan dzīves daļa, ar kuru ir jāiemācās sadzīvot. Brīdī, kad ģimenē ienāk bērns, kurš nav tāds kā tipiskie bērni, bērns, kuram ir īpašas vajadzības, vecākiem netiek pasniegtas kādas īpašas rokasgrāmatas vai instrukcijas, kurās būtu aprakstīts kā pieņemt situāciju, kā pieņemt bērnu, kā viņu audzināt, rūpeties par viņu, attīstīt viņa spējas. Kā tikt galā ar savām emocionālajām un fiziskajām raizēm, kuras ir neizbēgamas šādās situācijās. Katra ģimene tam iziet cauri pašu spēkiem un savā tempā. Kā pa tumsu taustoties, meklējot pareizos rokturus, pareizās durvis, gaismas slēdžus, lai justos komfortabli un nokļūtu tur, kur viņi vēlas. Pieņemšanas ceļš visiem ir garš. Ar šo rakstu, vēlos uzsākt rakstu sēriju par kļūdām, kuras esmu pieļāvusi es pati un zinu, ka pieļauj arī citi jaunie īpašo vajadzību vecāki, jo vēlos likt aizdomāties par tēmām, kuras ne vienmēr ir ērtas un patīkamas.

Kļūda – uztvert bērna invaliditāti personīgi un ļaut tai pārņemt savu dzīvi

Saņemot ziņu, ka bērns būs ar īpašām vajadzībām, vecāku dzīve bez šaubām tiek satricināta. Viņi meklē atbildes uz jautājumiem “Kāpēc mums?”, “Kāpēc mūsu bērns?”. Šajos meklējumos ir pavisam viegli apmaldīties. Citi meklē mierinājumu atbildē “tikai stipriem cilvēkiem tiek doti šādi bērni” vai “jūsos ir tik daudz mīlestības, lai parūpētos par šādu bērnu”, bet citi šo dzīves daļu uztver kā “Dieva sodu” vai “karmu”, protams, ir arī racionāli cilvēki, kuri saprot, ka “tā gadās”, “tādi bērni mēdz piedzimt”. Un bieži vien, dažādajos mierinājumos, vecāki šo situāciju sāk uztvert pārlieku personīgi.

Mēģinot meklēt mierinājumu, vecāki nereti it kā salīp kopā ar savu bērnu un viņa veselības raizēm, sākot to uztvert kā daļu no sevis. Un tagad STOP! Atziņa, kas pie manis nāca ļoti lēnu, bet arvien spēcīgāk iesakņojas manā apziņā ir – invaliditāte ir Miķeļa dzīves pārbaudījums! Manas dzīves pārbaudījums ir spēja pieņemt un rūpēties par šo bērnu. Tā ir liela atšķirība! Ne jau man ir kustību traucējumi, garīgās attīstības traucējumi vai runas traucējumi, tie ir Miķelim. Man ir bērns, kurš prasa lielākas rūpes un uzmanību, kā citi bērni – TAS IR MANS IZAICINĀJUMS. Tas ir līdzīgi kā mēdz teikt par jaunajām māmiņām, kas “saaug” ar mazulīti un saka “mums ir zaļa kaka”, “mēs paēdām pupu 15 minūtes”, “mēs sākām staigāt” un tamlīdzīgi. Arī tādos gadījumos speciālisti krata galvas un saka, ka vajag nodalīt sevi no bēbīša. Tāpat vajag nodalīt sevi no bērna, kuram ir īpašas vajadzības. Tas ir vajadzīgs gan vecākiem, gan bērnam.

Kāpēc tā ir kļūda? Tāpēc, ka saaugot ar bērna ierobežojumiem, vecāki (un arī es to joprojām daru, bet cenšos laboties) ierobežo arī sevi un ļauj bērna invaliditātei pārņemt savu dzīvi, ļaujot rūpēm par bērnu un viņa rehabilitāciju nostāties dzīves priekšplānā. Ir vecāki, kas saka “mans dzīves mērķis ir panākt, lai dēls staigā”, “mana misija ir rūpēties par meitu”. Tajā brīdī vecāki apzināti vai arī neapzināti atsakās no savas dzīves un ziedo to saviem bērniem. Vai tas izklausās pareizi? Jā, iespējams, ir cilvēki, kuri gūst tajā mierinājumu un dzīves piepildījumu, bet visticamākais tomēr laika gaitā viņi izdeg, iekrīt depresijā, zaudē ticību dzīves jēgai. Rūpes par bērnu, manuprāt, NEDRĪKST būt vienīgais dzīves mērķis un uzdevums. Es zinu, ka daudzi īpašo vajadzību vecāki un īpaši tie, kas audzina bērnus vieni, kratīs galvu un teiks “jā, Tev ir viegli runāt”, bet es ticu, ka mūsos katrā ir potenciāls atrast arī savai dzīvei jēgu ārpus bērniem.

Bija brīdis manā dzīvē, kad Miķeļa dēl atteicos no iespējas kandidēt uz kādu lielisku darbu, kas būtu manas profesionālās karjeras loģiskākais solis un sasniegums. Tajā brīdī, kad ar asarām acīs un iedomu dunci sirdī, atteicos no pēdējās interviju kārtas, šķita, ka mana dzīve tā arī būs tāda – mājās, rūpējoties par Miķeli, mācot viņam ikdienišķos pienākumus, vedājot viņu uz nodarbībām, ģērbjot, midzinot, barojot un mazgājot. Šo lēmumu pārdzīvoju vairākas nedēļas un pat uz vairākiem mēnešiem ļāvu Miķeļa invaliditātei pārņemt manu dzīvi. Es sabruku. Mana depresija kļuva arvien dziļāka un papildus sākās arī veselības problēmas, kas visu padarīja tikai grūtāku. Man vajadzēja lielu spērienu pa pēcpusi. Un es to dabūju no saviem ārstiem, psihoterapeites un ģimenes. Vajag savākties. Es sāku ik dienu, ik brīvo brīdi meklēt to dzīves sfēru, kurā es varētu arī saņemt, ne tikai dot. Un es atradu! Es uzdrošinājos un sāku darīt lietas, kas man sagādā prieku. Es to darīju brīžos, kad Miķelis gulēja pusdienslaiku. Es par tām fantazēju brīžos, kad ar Miķeli staigājām ar ratiem, es plānoju nākamos darbus mazgājot traukus un mēģinot iemigt vakarā. Un tagad esmu iemācījusies atrast tos mazos laika brīžus, kad varu darīt to, kas mani piepilda un kas sagādā man prieku. Un jau šodien es uzskatu, ka mans lēmums atteikties no sapņu darba bija prātīgs, jo es varu atļauties Miķeli izvedāt uz nodarbībām, paturēt māsu mājās vīrusu laikā un strādāt tik daudz, cik vēlos un varu fiziski.

Bet tā ir tikai mana pieredze! Es zinu mammas, kas lieliski spēj atgriezties darba dzīvē, saorganizējot, ka par īpašo bērniņu rūpējas kāds lielisks cilvēks no malas vai radinieks. Es zinu mammas, kas nestrādā, bet izmanto visas iespējas, ko sniedz valsts un arī pašu sagādātie ziedojumi auklei, lai rastu iespējas izrauties no ikdienas, lai atgūtos. Es zinu mammas, kas ir izcīnījušas to, ka īpašie bērni iet dārziņā, līdz ar to, iegūst laiku, ko veltīt savu sapņu un mērķu piepildīšanai!

Kāpēc tas ir svarīgi – spēt atdalīt savu dzīvi no bērna dzīves? Pirmkārt, visi ir dzirdējuši slaveno, bet pavisam noteikti patieso teicienu “bērnam ir vajadzīga atpūtusies un priecīga mamma”. Otrkārt, bērns ilgu laiku veido savu priekštatu par pasauli caur vecākiem. Ja viņš redz, ka vecāki ir noguruši, nelaimīgi, slimi un neapmierināti ar visu apkārtējo pasauli, arī viņi tādi kļūs vai uztvers pasauli kā nedrošu vietu, kur viņi ir apdraudēti. Vienalga kāds ir viņu garīgās attīstības līmenis, viņi jutīs pasauli caur mammu un tēti. Un mēs tāču vēlamies, lai bērns pasauli jūt kā gaišu un drošu vietu, ne tā? Treškārt, katrs invaliditātes gadījums atšķiras un daļa bērnu tomēr spēs izaugt un veidot savu pieaugušā dzīvi, un to viņi mācīsies ģimenē. Viņi mācīsies no vecākiem kā ir būt laimīgiem, piepildītiem, sasniegt savus mērķus un mīlēt citus, neaizmirstot par sevi. Es domāju, ka tie ir trīs gana labi argumenti, lai meklētu iespēju dzīvot arī savu dzīvi. Ja ne sevis dēļ, tad vismaz bērna dēļ!

Ar šo visu, es vēlos iedrošināt jaunās ģimenes, kuras ir sastingušas jauno pārmaiņu priekšā, jo viņu ģimenē ir ienācis bērns ar īpašām vajadzībām. Šis bērns ir tikai daļa no jūsu dzīves. Jā, tā ir grūta, dažreiz nomācoša un pavisam noteikti nogurdinoša daļa, bet tā arī nes līdzi prieku, sajūsmu un iedvesmu, ja vien atradīsiet sevī resursu to saskatīt!