Iedvesmas blogs sievietei. Par mani un manu ģimeni, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām.
Kad piedzima Miķelis, vēl vairāk pārliecinājos, ka esmu izvēlējusies pareizo partneri savai dzīvei. Miķelis piedzima priekšlaicīgi, 32. nedēļā un tas nozīmēja, ka pirmās dzīves dienas viņam bija jāpavada inkubatorā un pirmo dzīves mēnesi slimnīcās. Tā bija ļoti pamācoša pieredze mums abiem, jo mēs spējām mainīt savu ikdienu, pieņemt svarīgus lēmumus kopā un atbalstīt viens otru…
Read More
Kad uzzinājām Miķeļa diagnozi, mana pirmā emocija bija šoks, bet vēlāk izgāju cauri visām iespējamām emocijām, kādas varētu iedomāties šādā situācijā – bēdām, dusmām, bezpalīdzībai, trauksmei un daudzām citām. Šajā laikā man palīdzēja terapija. Mani mēģināja atbalstīt arī ģimenes locekļi, bet pret viņiem vairāk noslēdzos. Man vajadzēja palīdzību no cilvēka ārpus mana ģimenes un draugu…
Read More
Šis raksts ļoti ilgi stāvēja bez nosaukuma un to pārlasīju un papildināju, šķiet, simtiem reižu, jo ir īpaši grūti dalīties ar savām pārdomām un emocijām. Neesmu radusi, vienkārši izteikt viedokli un varbūt tā īsti neko nepateikt. Bet izlēmu, ka šoreiz vēlos to pateikt, jo tas stāv manī iekšā un citiem tas jādzird. Mēs ar draudzeni…
Read More
Man bija miljons domas, kas dīdījās galvā, brīdī, kad uzzināju, ka Miķelis nekad nebūs tipiskais bērniņš. Ko mēs darīsim? Kā, lai viņam palīdz? Kāda būs viņa dzīve? Kāda būs mūsu dzīve? Kāda būs MANA dzīve? Egoistiski, vai ne? Bet nevar noliegt, ka jebkura sieviete šajā brīdī pārdomā, kāda būs viņas dzīve… Tas ir cilvēcīgi, tas…
Read More
Ir pulkstens 8 no rīta. Mēģinu lēnām modināt puiku, jo viņam jāceļas, lai brauktu uz vingrošanu. Viņam ir tikai divi gadi, bet viņam jau ir pienākumi. Pienākumi, kurus viņš neprasīja, pienākumi, kuri divgadniekam nav saprotami. Viņš sēž man klēpī, actiņas ciet. “Miķelīt, atver actiņas!” es nosaku. Viņš paceļ rociņu, tuvina to actiņām un mēģina…
Read More