Kad piedzima Miķelis, blogā publicēju vairākus rakstus ar padomiem, ko es izstāstītu draudzenei par to, kā ir būt jaunajai māmiņai. Tos rakstot, vēl nezināju, ka Miķelis nav parasts bērniņš, līdz ar to ikdiena un situācijas, ar ko saskāros, īpaši neatšķīrās no citu mammu piedzīvotā. Vislielākās izmaiņas mūs sagaidīja tad, kad Miķeļa attīstība sāka būtiski kavēties,…
Read More
Es dzīvoju mājās jau gandrīz trīs gadus. Un ar vārdiem “dzīvoju mājās” es domāju – es patiešām lielāko daļu savas dzīves šo trīs gadu laikā esmu mājās. Tam ir vairāki iemesli. Kad piedzima Miķelis, viņš bija ļoti mazs un šķita nepareizi viņu vazāt pa pasauli. Mēs viņu sargājām no visa, tāpēc arī pēc iespējas izvairījāmies…
Read More
Man bija nepieciešams ilgs laiks un apkārtējo cilvēku atbalsts un iedrošinājums, lai atvērtos sabiedrībai un izstāstītu savu stāstu. Lai pateiktu skaļi – mans bērns nav tāds kā visi, mans bērns ir invalīds! Jo tas nav tik vienkārši, kā sākumā šķiet… Būtībā Tu atver savas mājas durvis katram, kuram būs interese ienākt, riskējot ar to, ka…
Read More
Kad piedzima Miķelis, vēl vairāk pārliecinājos, ka esmu izvēlējusies pareizo partneri savai dzīvei. Miķelis piedzima priekšlaicīgi, 32. nedēļā un tas nozīmēja, ka pirmās dzīves dienas viņam bija jāpavada inkubatorā un pirmo dzīves mēnesi slimnīcās. Tā bija ļoti pamācoša pieredze mums abiem, jo mēs spējām mainīt savu ikdienu, pieņemt svarīgus lēmumus kopā un atbalstīt viens otru…
Read More
Kad uzzinājām Miķeļa diagnozi, mana pirmā emocija bija šoks, bet vēlāk izgāju cauri visām iespējamām emocijām, kādas varētu iedomāties šādā situācijā – bēdām, dusmām, bezpalīdzībai, trauksmei un daudzām citām. Šajā laikā man palīdzēja terapija. Mani mēģināja atbalstīt arī ģimenes locekļi, bet pret viņiem vairāk noslēdzos. Man vajadzēja palīdzību no cilvēka ārpus mana ģimenes un draugu…
Read More