Šis būs atklāts stāsts par mani. Stāsts, kurš ir dziļi privāts, bet stāsts, kuru jau kādu laiku gribu izstāstīt, jo zinu, ka manas sajūtas nav unikālas. Daudzas sievietes un īpaši mammas ar īpašo vajadzību bērniem, sastopas ar šādām sajūtām. Mēs patiešām vēlamies būt stipras un visu varošas, bet ne vienmēr tas ir tikai mūsu pašu ziņā – un tas nav jautājums par to, ka mēs neprotam novērtēt un priecāties par to, kas mums ir un nē, tas nav jautājums par to, ka mēs nevaram “vienkārši saņemties”. Man vajadzēja izstāstīt, lai, iespējams, iedvesmotu vēl kādu meklēt palīdzību, atklāties un izveseļoties!

“Ar savu kaimiņieni iepazinos īsi pēc tam, kad pasauli ieraudzīja mans dēls. Mana pirmā grūtniecības un dzemdību pieredze nebija diez ko veiksmīga, līdz ar to arī loģisks turpinājums bija viņas ievākšanās manā miteklī. Tad viņa sevi vēl dēvēja glauni – par pēcdzemdību depresiju. Sākumā viņa bija diezgan miermīlīga un vairāk traucējoša kļuva tieši nakts stundās, kad tā mēdza mani klusītiņām nopelt par to, cik es nevērtīga sieviete, ka nespēju pat normāli iznēsāt bērnu. Tad pievienojās kritizēšana par manām spējām parūpēties par mazo kunkulīti, kurš piedzima priekšlaicīgi. Viņa uzstāja, ka neko nedaru pareizi – nevaru saražot gana daudz pienu, nespēju parūpēties, lai bērnam iedotais piens paliek puncī, nevis tiek atgrūsts, nespēju bērnam noturēt nepieciešamo temperatūru, laikā nenomainu nedaudz piekakāto pamperu un tamlīdzīgi. Pa lielam viņa sāka demonstratīvi uzstāt, ka neesmu gana laba mamma. Un mammas loma nebija vienīgā, ko mana nevēlamā kaimiņiene teatrāli apšaubīja. Līdzīgi bija arī ar sievas lomu un arī ar sievietes lomu kā tādu. Viņa pamanīja pat mazākās šaubas un kompleksus un ar uzviju tās paspilgtināja!

“Tu nevari veltīt gana daudz uzmanības savam vīram!” “Kas Tu par sievu, ka nevari pagatavot vakariņas?” “Atkal galva sāp, ja?”

Savu uzvaras gājienu viņa sāka brīdī, kad uzzināju, ka neplānoti esmu palikusi stāvoklī! Manu pārsteiguma pilno prieku viņa spēja ātri vien sagandēt ar saviem dzēlīgajiem tekstiem…

“Nu, protams,” viņa noteica “Tev nepietika ar vienu neveiksmīgu grūtniecību un nespēju normāli parūpēties par vienu mazu bērnu?”

Viņa spēja iedzelt dziļi, dziļi manā sievietes pašapziņā. Nepārtrauktā kritizēšana lika man raudāt arvien biežāk. Savas garstāvokļa maiņas iesākumā norakstīju uz grūtniecības hormoniem, vai arī vienkārši negribēju atzīt savas jaunās kaimiņienes klātbūtni.

“Es taču esmu stipra. Man nevar būt depresija!” es sev atkārtoju

Tomēr vienā reizē es sapratu, ka man ir gana. Es atceros to dienu, kad es sapratu, ka tā vairs nevar turpināties! Es nespēju nepārtraukti klausīties tajā cik esmu bezvērtīga, tāpēc izlēmu spert soli nezināmajā un meklēju kādu, kas varētu palīdzēt izlikt manu kaimiņieni uz ielas – psihoterapeitu. Gadu ilgā terapijā, ar psihoterapeita palīdzību apguvu arvien jaunus paņēmienus, kā ignorēt kaimiņienes uzstājīgos komentārus un ierādīt viņai vietu nu jau kaut kur pagrabā, nevis sev blakus gultā.

Tad šķita, ka kaimiņiene ir kļuvusi nekaitīga. Pamazām atguvos no pāridarījumiem un centos ņemt dzīvi savos grožos. Bet nekā. Brīdī, kad sāku par viņu aizmirst, tā atgriezās. Stipri sitot dūres pret durvīm un smejoties par katru dzīves izaicinājumu, kas mani arvien pārsteidza nesagatavotu, viņa lauzās atpakaļ. Viņa bija uzstājīga un neapturama. Es biju zaudējusi modrību, pārtaukusi terapiju un tā atgriezās. Vēl spēcīgāka un vēl uzstājīgāka.

“Tu nekam nederi!” “Tā tu arī sēdēsi visu mūžu mājās!” “Ha, ha, mājsaimniece!”

Nu jau viņa atkal bija man blakus un, šķita, uz palikšanu. Viņa strauji indēja manu noskaņojumu, iesējot arvien vairāk baiļu, nepilnvērtības sajūtas, dusmu, skaudības un bēdu manā ikdienā. Tā lika man sevi nostādīt upura lomā, kas neko labu nav pelnījis. Un jā, iespējams, tieši mana nejēdzīgā kaimiņiene bija vainīga pie tā, ka atteicos no sava sapņu darba.

“Nē,” es sev klusītiņām noteicu.

Tajā pat brīdī, es telefonā atradu savas psihoterapeites numuru un pieteicos uz tikšanos. Es sapratu, ka saviem spēkiem tomēr ar viņu galā netikšu. Viņa ir pārāk ļoti iesakņojusies manās sajūtās un šīs saknes saārdīt var palīdzēt tikai speciālists. Esmu atsākusi terapiju. Es nepadošos.”

Jā, iespējams, nedaudz ar joku, bet arī es gribu aktualizēt šo tik ļoti svarīgo tematu – depresija. Mēs arvien pārāk maz pievēršam uzmanību psihiskajai un emocionālajai veselībai. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka par sliktajām sajūtām nerunā un nesūdzas. Sliktais garstāvoklis un nomāktībā ir norma un ir “vienkārši jāsaņemas” un jābeidz bēdāties. Depresija ir tikai tiem, kuriem dzīvē nav paveicies. Depresija ir iedomas un sevis žēlošana. Tomēr tie, kas kaut reizi ir sastapušies ar depresiju, zina, cik šie vārdi šķiet bezjēdzīgi. “Lielais besis” nepāriet tāpat vien. Tur ir vajadzīgs milzīgs līdzcilvēku atbalsts un speciālists, kas spēj aizklauvēties līdz tai sajūtai, uzrunāt to un palīdzēt saviem spēkiem izdziedēt!

Vairāk par depresiju, tās veidiem un ārstēšanās iespējām, variet uzzināt šeit – www.depresija.lv!

Sajūtās ar jums,