“Miķelis” un “bērnudārzs” ir divi vārdi, kurus es ilgu laiku apzināti mēģināju neapvienot savā galvā. Man bija gatavas vismaz trīs atrunas un, manuprāt, pamatoti argumenti, kāpēc šie vārdi nav apvienojami un to realizēšana ir zinātniskās fantastikas cienīgs materiāls. Tiem, kuri seko manām gaitām zina, ka Miķelis ir mans dēls – nu jau piecus gadus vecs puika ar īpašām vajadzībām. Viņa pamatdiagnozes ir bērnu cerebrālā trieka un epilepsija, kas vienkāršiem vārdiem nozīmē, ka dzimšanas laikā iegūtu smadzeņu bojājumu dēļ, Miķelis attīstās savā īpašajā tempā – viņš nerāpo un nestaigā, sēž pamatā ar atbalstu un tikai šobrīd sāk apgūt savus pirmos īstos vārdus! Smadzeņu neiroplasticitātes dēļ, Miķelis nereti miegā piedzīvo smagas epilepsijas lēkmes, kuras var apstādināt tikai ar stipru medikamentu palīdzību. Tajā pašā laikā, Miķelis ir kognitīvi attīstīts, viņš visu saprot un viņam ir savas, tipiska piecgadnieka intereses, kuras pamatā rotē ap supervaroņiem, ieročiem, mašīnām un motocikliem! Šis būs stāsts par to, ko nozīmē īpašo vajadzību ģimenei un īpašo vajadzību bērnam uzsākt bērnudārza gaitas! Es dalos ar mūsu stāstu, lai attainotu reālu pieredzi, izaicinājumus un sarežģījumus, kas saistīti ar iekļaujošo izglītību, kā arī, lai iedrošinātu un iedvesmotu citas ģimenes, kuras šo divu vārdu apvienošana baida tik pat ļoti! Es nezinu kā šis stāsts turpināsies, bet es apsolu, ka ļaušu jums ieskatīties aizkulisēs!

“Mums nav tādas prakses”

Mūsu ikdiena jau no Miķeļa pirmās dienas nebija tipiska. Viņš piedzima priekšlaicīgi, tāpēc rūpes, atbildības sajūtu un vajadzību aizsargāt, izjutu īpaši spēcīgi. Laikā, kad sapratām, ka Miķelis būs ar īpašām vajadzībām, šīs sajūtas izpaudās vēl būtiskāk. Mans galvenais uzdevums bija viņu mīlēt, par viņu rūpēties un viņu sargāt. Un dabīgi es jutu, ka to varu, tikai esot visu laiku blakus. Ja Miķelim piedzimstot, iestāšanās bērnudārza rindā man vispār nebija nekādā prioritāšu sarakstā, tad tuvojoties trīs gadu vecumam, man jau bija gana daudz attaisnojumu, kāpēc dārziņš mums nemaz “nespīd”. Taču strauji tuvojās arī māsas bērnudārza vecums. Tāpēc bija vien jāsaņemas un jāiet iestāties tai bērnudārza rindā.

Mēs esam deklarējuši savu dzīvesvietu vienā no Pierīgas novadiem un līdz šim ne sekundi neesmu to nožēlojusi. Šajā novadā ir viens no lielākajiem bērnudārziem Latvijā un tas ir bērnudārzs, kurā arī es gāju, kad biju maza. Tāpēc diezgan dabiski pirmā izvēle bija tieši šis bērnudārzs. Es iegāju lietvedes kabinetā ar apņēmību: “Es gribu pierakstīt savus bērnus rindā! Viens no viņiem ir bērniņš ar īpašām vajadzībām!” Lietvede klusēja, acu skatienu stingri turot reģistrācijas žurnālā. Uz mirkli arī es saklusu. “Mēs gan vēl neesam izlēmuši vai/kad viņu laidīsim, jo viņš nerāpo un nerunā… Vai jums ir bijis kāds bērns ar īpašām vajadzībām?”, es atkal ātri atsāku runāt, cenšoties izkausēt to dīvaino klusumu. “Jā, mums šogad absolvē puika ar autismu. Viņam ikdienā palīdz asistente un kopumā rezultāts bija labs. Bet tur jārunā ar vadītāju, es neesmu pārliecināta, ka tāda iespēja būs, jo novadā ir speciālā internātpamatskola šādiem bērniem, kurā ir arī pirmsskolas izglītības iestāde un es domāju, ka jums drīzāk piedāvās to variantu.” Es piekrītoši māju ar galvu, bet domās izmisīgi gaidīju brīdi, kad tikšu prom no kabineta. Lietvede bija laipna un lietišķa, bet man bija sajūta, ka pāri ir pārbraucis kombains. Tas bija mūsu pirmais netiešais “nē”.

Fakts, ka mani bērni tagad bija rindā, paredzēja arī to, ka varam saņemt līdzfinansējumu privātajam dārziņam un/vai auklei, kamēr pienāks mūsu rinda. Lai noskaidrotu par šīm iespējām, es nolēmu sazvanīt novada atbildīgo personu par izglītības jautājumiem. Saruna iesākās laipni un pretīmnākoši. Kolīdz noskaidroju visu par māsu un viņas privāto dārziņu, “pieskāros” Miķeļa tēmai – “Mums ir bērns ar īpašām vajadzībām un tā kā viņš nerāpo un nerunā, es īsti neesmu gatava šobrīd laist viņu dārziņā, tāpēc pagaidām organizēsim aukli un tad jau skatīsimies kā ies ar attīstību un uz obligāto piecgadnieku laiku mēģināsim startēt.” Klausules otrā pusē atkal neizskaidrojams klusums. “mmm… Mums gan nav tādas prakses, ņemt bērnus ar funkcionālajiem traucējumiem šajā bērnudārzā. It kā tādu bērnu varētu laist logopēdiskajā grupiņā, bet tā atrodas otrajā stāvā, tāpēc nezinu kā tur būtu ar iznēsāšanu…” – viņas vārdus no galvas atceros pat tagad, pēc gandrīz 2 gadiem. “Ā, nu jā, es saprotu. Nu tad jau skatīsimies kā būs uz tiem 5 gadiem” – es noteicu, mēģinot norīt to kamolu, kas izveidojies manā kaklā. Mūsu otrais “nē”.

Es zinu, ka nebiju gana prasīga, nebiju stipra savā nostājā, taču no vienas puses jutos atvieglota. Tagad maniem argumentiem par to, ka Miķelis nevar iet dārziņā, jo “viņš nemāk runāt un rāpot”, “viņam ir bail no bērniem” un “mums nav asistenta”, pievienojās “bērnudārzam nav tādas prakses” un “grupiņa ir otrajā stāvā”. Viss, es biju apbruņojusies!! Man bija ko atbildēt vecākiem un vecvecākiem, ārstiem, speciālistiem un draugiem! Bet šie argumenti nebija pamatoti. Jaunie argumenti nebija pārbaudīti. Savā nespējā palaist Miķeli vaļā un nodot rūpes par viņu kādam citam, es pieņēmu šos argumentus kā akmenī iekaltus un tie mani pasargāja no šo vārdu apvienošanas. Es tāpat nebiju gatava un šis man palīdzēja netapt gatavai! “Tas ir pārāk sarežģīti!”, tā es par to jutos. “Pret viņu neizturēsies labi”, sacīja vēl dziļāka balss. “Mēs nevienam neesam vajadzīgi” – murmināja vēl dziļāka balss. Netiešais atteikums kopā ar manām bailēm un nepilnvērtības sajūtu radīja perfektu augsni lielam “NĒ, DĀRZIŅAM”.

“JUMS VAJADZĒTU DABŪT KODU”

Laiks gāja uz priekšu. Manā dzīvē ienāca arvien jaunas īpašo vajadzību mammas, kuru bērni gan ar vieglākām, gan smagākām diagnozēm, apmeklē gan bērnudārzus, gan skolas. Mammas, kuras ir izcīnījušas saviem bērniem pilnvērtīgu dzīvi tipiskā sabiedrībā. Kuras raujas uz visām pusēm, lai nodrošinātu bērnam gan rehabilitācijas iespējas, gan palīglīdzekļus, gan asistentus, gan ārpusskolas interešu pulciņus. Es sapratu, ka es esmu ņuņņa. Es tik ilgu laiku “sargāju” Miķeli, ka labu gribot, es esmu viņam nežēlīgi darījusi pāri. Es darīju to, ko es zināju un uzskatīju par pareizu, bet mans “pareizi” bija dzimis noliegumā, bezpalīdzībā un bailēs. Sarunās un sarakstēs ar šīm mammām, es sapratu, ka es nedrīkstu turpināt attaisnot sevi. Es nedaru to, kas būtu labākais manam dēlam. Es liedzu viņam iespēju būt daļai no sabiedrības, veidot draudzības un mācīties dzīvi ārpus mājām. Miķelim nepielūdzami tuvojās piecgadnieka vecums un ar to līdzi ar obligātā pirmsskolas izglītība. Manī bija vēlme kaut ko mainīt, bet tāpat manī bija tie paši argumenti, kuri līdz šim. Pa diviem gadiem nekas nebija mainījies. Miķelis nerāpo, nerunā. Jā, viņš ir kļuvis sabiedriskāks. Bet dārziņā varētu ņemt tikai logopēdiskajā grupiņā, kura ir otrajā stāvā. Un mums nav asistenta.

Pienāca šī gada janvāris un caur manu solījumu sev, ka “2020 būs labākais gads, kāds ir bijis” es apņēmos palaist Miķeli dzīvē! Tas bija vajadzīgs gan man, gan viņam! Es nospraudu sev mērķi – dabūt viņu tajā dārziņā un atrast asistentu, kas par viņu tur parūpsies un viņam palīdzēs. Es saņēmos, pazvanīju un pieteicos uz tikšanos pie bērnudārza vadītājas “Es vēlos aprunāties par iespējām manam dēlam apmeklēt jūsu bērnudārzu!”. Sarunāju, ka vīrs nāks līdzi, jo viņam vienmēr visu izdodas “izsist”. Saģērbu Miķeli pieklājīgākajās piecgadnieku drēbēs un devāmies uz tikšanos! Tikšanās ar iestādes vadītāju bija viegla. Tā ilga vien 15 minūtes. Mēs iegājām ar laipnu un draudzīgu attieksmi un pretī saņēmām to pašu. Šķēršļu nav, tomēr “Jums vajadzētu iziet pedagoģiski medicīnisko komisiju, lai Miķelim piešķir kodu.” Tiem, kam nav sajēgas, ko tas nozīmē – tiek organizētas komisijas, kurās speciālisti novērtē bērna attīstību, spējas un potenciālu mācīties un atkarībā no tā, ko viņi redz šajā tikšanās reizē un iesniegtajos ārstu izrakstos, viņam piešķir kādu no mācību kodiem, kas apzīmē vai bērnam ir nepieciešams pielāgots mācību saturs, vai viņš spēs apgūt tikai ierobežotu apjomu vai viņam ir nepieciešama speciāla izglītība un pieeja. Kodi ir dažādi, gan bērniem kuriem ir tikai kustību traucējumi, gan bērniem kuriem ir valodas attīstības traucējumi, uzvedības vai garīgās attīstības traucējumi vai jaukti traucējumi. Atkarībā no piešķirtā koda, tiek noteikts, vai viņš varēs mācīties vispārīgā mācību programmā, pielāgotā mācību programmā vai speciālās izglītības programmā. Tagad sarunās ar citām mammām, esmu sapratusi, ka kods ir obligāti vajadzīgs vien tad, ja bērnu grib laist speciālajā dārziņā!

Tajā dienā es iegāju vadītājas kabinetā ar vēlmi, ka Miķelis varētu iet parastajā grupiņā ar tipiskajiem bērniem. Es izgāju no kabineta ar sajūtu, ka tagad man ir jāizlemj – cieši turēties un cīnīties par iespēju, ko esmu izsapņojusi vai iet uz komisiju pēc koda. Un tad sākās Covid. Viss apstājās. Loģiski, ka nekādas komisijas nenotika un arī mazliet izkustējies jautājums par asistentu iestrēga. Aprīļa beigās es saņēmu zvanu no bērnudārza lietvedes, ka Miķelim ir pienākusi rinda. Ja viņi mūs uzaicinātu, vai mēs ietu? “JĀ!”, atbilde no manis izšāvās automātiski. Man nekas nebija skaidrs, bet biju apņēmusies to sakārtot. Pēc mēneša pienāca oficiālā ielūguma vēstule un man 10 darba dienu laikā bija jāparaksta līgums. Izlasot vēstuli, man sākās neliela trauksmes lēkme. Es liku Miķeli diendusā, bet manas rokas trīcēja un sirds, šķita, izlēks pa krūtīm. “Tas notiks. Man tas kaut kā jādabū gatavs”. Es runāju un uzvedos tā it kā man būtu jāaptur bads pasaulē vai kāds saasināts militārais konflikts – tieši tā es arī iekšēju jutos. Man vajadzēja pārkāpt pāri sev, savām šaubām, savām raizēm, tiem dažiem nenoteiktajiem “nē”, savākt visus savus neesošos pautus dūrē un dabūt to gatavu! Spēku es radu sarunā ar kādu īpašo vajadzību mammu, kura mani iedrošināja “Tev nav jālūdz! Jums pienākas! Miķelim, tāpat kā jebkuram bērnam, pienākas iespēja iet bērnudārzā!” Tie bija visspēcinošākie vārdi, ko šajā laikā biju dzirdējusi.

atkāpties prasīgumā

Ar savu ielūguma vēstuli rokās, es devos vēlreiz pie iestādes vadītājas. Es biju pieņēmusi lēmumu, ka būšu es pati un nelūgšu, bet vienošos par to, kas mums pienākas. “Es vēlos, lai Miķelis iet vispārīgajā grupiņā. Viņam būs asistents. Mēs gribam mēģināt vispirms parasto ceļu un tad, ja neizdosies, tad iet komisiju, saņemt kodu un iet otru ceļu.” Es centos cik vien varēju turēties pie sava izsapņotā varianta. Vadītāja atkal mēģināja pierunāt mani Miķeli laist logopēdiskajā grupiņā, bet es biju nelokāma. Un viņa man neatteica. Viņa apsolīja aprunāties ar kolēģiem un mēs vienojāmies tikties atkal pēc pāris dienām, kad došos parakstīt līgumu.

Pienāca diena, kad man bija jāparaksta līgums. Kad visi dokumenti bija parakstīti, devos pie vadītājas. Ar manu atļauju viņa kabinetā ielūdza arī iestādes psiholoģi. Vadītāja laipnā un uzmanīgā manierē man izstāstīja, ka viņi esot izrunājuši savā pusē un tomēr vēlas piedāvāt Miķelim vietu logopēdiskajā grupiņā. Un ne jau tāpēc, ka viņš vienkārši ir īpašais bērns, bet tāpēc, ka šajā grupiņā ir mazāk bērnu (kas nozīmē mazāk stresa un vairāk uzmanības no skolotāja), ar bērniem strādā speciālais pedagogs (ir pieredze ar īpašajiem bērniem) un šajā grupiņā ar bērniem katru dienu individuāli strādā logopēds (labums Miķeļa attīstībai). Psiholoģe papildināja vadītājas teikto ar neapgāžamiem argumentiem par stresu, adaptēšanās īpatnībām un grupiņas esošo pieredzi. Es vērīgi noklausījos viņu argumentos, un lai cik ļoti mana sirds vēlējās Miķelim dot tipisko ceļu, es sapratu, ka šis piedāvātais variants ir daudz piemērotāks un attīstību veicinošāks. Es atkāpos savā prasīgumā. Tajā dienā es savā ziņā piedzīvoju vēl vienu pieņemšanas fāzi – pieņemt to, ka man ir jāsniedz Miķelim tas, kas ir vispiemērotākais viņa spēju un attīstības līmenim, viņa īpašajām vajadzībām.

Tajā dienā mēs pieņēmām lēmumu. Miķelis ar septembri uzsāks bērnudārza gaitas logopēdiskajā grupiņā kopā ar asistentu! Viņa prioritāte arvien paliks fizioterapijas, ergoterapijas un audiologopēda nodarbības, lai veicinātu viņa attīstību, taču dažas dienas nedēļā viņš dosies īstajā piecgadnieku dzīvē! Kad Miķelim to pateicu, viņa sejā atplauka milzu smaids un māsa priecīgi lēkāja pa istabu “Miķelis ies dārziņā! Miķelis ies dārziņā!”. Tagad, ikreiz kad braucam pakaļ māsai, Miķelis uztaisa mazu traci, jo vēlas palikt bērnudārzā un atruna, ka jāpagaida līdz rudenim viņu neapmierina! Sākums ir daudzsološs! 🙂

Nākamajā rakstā padalīšos ar to, kā mēs gatavojamies bērnudārzam. Ko tas sevī ietver – sagatavoties pašiem, sagatavot bērnudārza personālu, palīdzēt nodrošināt visu nepieciešamo, lai Miķelim bērnudārzā ir ērti! Un tad jau septembra beigās varēsim padalīties ar to, kā mums veicās ar adaptēšanos un kā būs pagājis mūsu pirmais mēnesis bērnudārzā! 🙂

Uz tikšanos!