Katra sieviete, uzzinot, ka ir stāvoklī, vai nu iekšēji nodomā, vai arī skaļi saka “galvenais, lai bērniņš ir vesels”… Tad šķiet nenozīmīgi vai būs puika vai meitene, ar tumšiem vai gaišiem matiem, sportists vai mūziķis… galvenais, lai vesels… Lielākoties arī vecāki sagaida savu veselo, lielisko, tipisko bērniņu un ir apmierināti ar saņemto. Bet ir ğimenes, kuriem šīs gaidas nepiepildās. Citiem uzreiz pēc dzimšanas, citiem pēc pāris dienām, nedēļām vai mēnešiem… Cerības sabrūk..

Esmu pārliecināta, ka neviena mamma neplāno, negaida un pat neiedomājas, ka kļūs par mammu bērniņam ar īpašām vajadzībām. Es, protams, arī to negaidīju. Lai arī mūsu dēliņa dzīve iesākās pāragri un ar dzīvošanos slimnīcā, es biju 100% pārliecināta, ka viss būs labi, ka mans mazulis jau noteikti izķepurosies un būs vesels, pilnvērtīgs puika.

Pirmie mēneši bija lieliski, dzīvojām vieglā eiforijā, priecājoties, ka mūsu sapnis par bērniņu ir īstenojies. Jā, biežāk bijām pie dakteriem, jo mazais tomēr piedzima priekšlaicīgi un dakteri vēlējās viņu novērot… Pagāja 3 mēneši, 6 mēneši… Vecmammas, vecvecmammas un dažas draudzenes centās iecietīgi norādīt, ka mazais tomēr nekustīgāks kā citi, bet es dzīvoju pilnīgā noliegumā, attaisnojot visu ar to, ka mazajam bijis smags dzīves sākums.

Ap 9 mēnešiem izskanēja pirmās dakteru bažas ar nosaukumu “psihomotorās attīstības aizture”. Biku stress, bet izburoties cauri interneta dzīlēm sajūtās nedaudz nomierinājos, jo nav nekas traks – viss vēl var notikt. Gada jubilejā puika vēl nevēlās, kad arī uzsākām regulāru fizioterapeita apmeklēšanu. Dakteri vēl piesardzīgi klusēja par iespējamo diagnozi, tapēc mēs turpinājām darboties pie fizioterapeita (kas nebija nemaz tik viegli un patīkami, kā varētu iedomāties) un meklēt arvien citus dakterus, kas varbūt zinās – kāpēc. Iespējams, viņi neizteica diagnozi skaļi dēļ tā, ka jau gaidīju puncī meitiņu un negribēja mani satraukt, bet nesaņēmām izskaidrojumu, kāpēc puika pusotra gada vecumā tikai veļas un nedaudz lien uz vēdera un nemaz netaisās uz rāpošanu, kur nu vēl staigāšanu.

Šī gada februārī apmeklējām jau ceturto neirologu un pirmo reizi izskanēja diagnoze “Bērnu cerebrālā trieka”. Diagnozi uztvērām sākumā negaidīti mierīgi. Tas, vismaz man, bija vienkārši šoka iespaidā. Vīrs bija vēl mierīgāks, nosakot “diagnoze neko nemaina, tas ir tas pats puika, kas bija pirms ieiešanas kabinetā un mums darbs vienkārši turpinās”. No vienas puses izjutu atvieglojumu, jo beidzot bija skaidrs, kāpēc. Bija vieglāk, jo varēju beigt sevi šaustīt par to, ka kaut ko, iespējams izdarīju nepareizi. Bet no otras puses – ir skaidrs, ka tas ir uz mūžu un viņš nekad nebūs tipiskais, pilnvērtīgais bērniņs. Bet mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai viņš varētu dzīvot pēc iespējas normālāku un piepildītāku dzīvi un būtu bezgala laimīgs un mīlēts!

Diagnoze esot jāizsēro. Jāpavada tās cerības, kas bija radušās gaidot un lolojot bērniņu puncī. Jāpieņem, ka tās nekad nepiepildīsies (vismaz ar šo bērniņu). Un tās patiešām ir dziļas sāpes – ar noliegumu, skumjām, dusmām un daudz asarām. Bet kuras arvien samazinās. Jo rodas citas cerības un citas gaidas. Ir savādākas uzvaras un sasniegumi. Un ir bezpārtraukuma samierināšanās – katru dienu. Ar skatu nākotnē… Būs pēc iespējas labi… cik var būt, ņemot vērā viņa diagnozi… Un mēs esam un būsim vecāki bērniņam ar īpašām vajadzībām. Bērniņam, kurš ir fantastisks puika, ar kupliem, blondiem matiem un skaļiem smiekliem. Viņš ir labestīgs un arī mazliet kaprīzs – kā jau divgadnieks. Vislielāko prieku viņam sagādā mūzika un multenes, bet joprojām ar vieslielākajām aizdomām un nepatiku pret dakteriem baltajos halātos. 🙂 Tāds viņš ir – īpašs!

Es izlēmu izstāstīt šo stāstu, lai dalītu šīs sajūtas ar citiem vecākiem, ģimenēm, kuri audzina īpašos bērniņus. Kopš arī mums tāds ir, man it kā būtu atvērušās acis – cik patiesībā šādu ģimeņu ir daudz… Un turpmāk savā blogā pastāstīšu arī citus stāstus par to, kā ir būt mammai bērniņam ar īpašām vajadzībām, kā mūsu ikdiena atšķiras un kā tā nemaz neatšķiras no citiem. Mēģināšu padalīties mūsu pieredzē un iegūtajā informācijā, lai iedrošinātu arī citas ģimenes. Mēģināšu stāstīt, lai, varbūt mainītu arī cilvēku uzskatus un attieksmi pret “īpašām vajadzībām” un parādītu, ka melns nemaz nav tik melns, kā to mālē 🙂

Līdz nākamajai reizei!