Bija 8.marta, Sieviešu dienas, rīts, kad trešo dienu pēc kārtas pamodos ar sliktu dūšu un drīz vien attapos tupus pie toaletes poda. Bija agrs rīts, vīrs un puika vēl gulēja. Es ierausos atpakaļ gultā un modināju vīru. “Kaut kas nav riktīgi. Man šķiet, ka esmu stāvoklī…” Kāpēc tas šķita tik neticami? Pēc ārstu domām mūsu ģimenē bija diagnoze “neauglība”, kas dabisku kļūšanu stāvoklī it kā padarīja tikai ļoti teorētisku.
Es aizsūtīju vīru pēc grūtniecības testa. Kāda lieliska Sieviešu dienas dāvana! 😀 Mēs abi apmulsuši smējāmies un jokojāmies par iespējamību, kas pēc pāris minūtēm apstiprinājās. Es sēdēju turpat vannasistabā uz vannas malas, kā filmās, smējos un raudāju vienlaicīgi. Es esmu stāvoklī! Tas nevar būt!
Manas pirmās emocijas bija nenormāls prieks, bet ar katru tālāko minūti, mani vairāk pārņēma raizes. Es zināju, ka testam nevar uzticēties 100%-īgi, tāpēc saģērbos un aiztraucos taisīt asins analīzes, jo man vajadzēja skaidrību! Pēc pāris stundām mēs ar vīru sēdējām uz gultas malas ar manu telefonu rokās, kurā bija atvērta atnākusī īsziņa ar pozitīvo rezultātu. Mēs gaidām otro bērnu!

Laikā, kad uzzinājām, ka mums būs otrs bērniņš, Miķelim bija tikai 7 mēneši un ap to laiku radās pirmās aizdomas, ka Miķelis tomēr ir savādāks, kā citi bērni. Mums vēl svaigās atmiņās bija viss pārdzīvotais ar priekšlaicīgām dzemdībām, ilgo slimnīcas laiku un neskaitāmajiem ārstu apmeklējumiem, tāpēc grūtniecība, kas manā gadījumā vēl ir saistīta ar briesmīgu toksikozi un asinsspiediena problēmām, nešķita nekas vilinošs. Bet liktenis bija lēmis tā, kā tas bija noticis un nācās pieņemt to un priecāties. Grūtniecība paskrēja vēja spārniem, lai arī to pavadīja visas iespējamās emocijas, kas var būt saistītas ar bērniņa gaidīšanu. Tas bija emocionāli ļoti grūts laiks, jo jutos vainīga, ka laupīšu Miķelim laiku, uzmanību un daļu mīlestības.

Foto: Paula Roze

Lai arī grūtniecības laiks un arī Elīziņas dzīves pirmais gads bija ļoti grūts, es ar roku uz sirds varu teikt, ka viņas neplānotā ienākšana mūsu ģimenē, bija labākais, kas ar mums varēja notikt, tāpēc izlēmu uzrakstīt par tiem ieguvumiem, lai iedrošinātu ģimenes, kurās īpašo vajadzību bērniņš ir pirmais bērns, nebaidīties un spert soli uz priekšu, papildināt savu ģimeni, jo tas, pavisam iespējams, būs labākais jums un jūsu bērniņam!

1. Otrais bērns novērš uzmanību
Es pavisam noteikti zinu, ka tas, ka mums bija un ir jādomā un jārūpējas arī par Elīzu, ir ļāvis novērst vismaz daļu domu un uzmanību no visām raizēm, kas saistītas ar Miķeli. Ja viņas nebūtu, mēs būtu daudz vairāk ierāvušies bēdu un nomāktības bedrē par to, ka mūsu dzīve nav tāda, kā citiem. Mēs būtu daudz vairāk domājuši, domājuši un domājuši par to. Bet tad un arī tagad tam vienkārši neatliek laika. Īpaši man, jo rūpes par zīdaini prasīja īpaši daudz resursu. Tā, kā Elīziņa ir pavisam vesela un tipiska meitenīte, radīja sajūtu arī manī, ka es spēju izdarīt arī kaut ko pareizi un labi. Un tā bija ļoti vajadzīga sajūta, lai spertu nākamo soli uz priekšu Miķeļa diagnozes pieņemšanā.

2. Ir iespēja piedzīvot to, ko nepiedzīvo ar īpašo bērniņu
Miķelis savā attīstībā kavējas. Mēs ar lielu prieku sagaidījām viņa pirmo apvelšanos, kad viņam bija gadiņš. Bet pārējie tipiskie bērnu attīstības stūrakmeņi, kā rāpošana, celšanās kājiņās, staigāšana un pirmie vārdiņi vēl mums ir nākotne. Elīzas ienākšana ģimenē dāvināja mums visus šos brīžus! Lai arī es tos gaidīju ar bažām, jo nezināju, vai spēšu līdz galam patiesi par tiem priecāties. Bet es priecājos! Priecājos no visas sirds! Un tas ir ļāvis man būt pacietīgākai attiecībā uz Miķeli. Tagad es esmu gatava gaidīt!
Tāpat ir ar citām lietām. Mums ir iespēja piedzīvot kā ir dzīvoties bērnu laukumiņā (tas ir licis arī mums atrast veidu, kā Miķeli nodarbināt laukumiņā), mums ir iespēja piedzīvot pirmo došanos uz bērnudārzu, skriešanu pakaļ bērnam pa lielveikalu, gāzšanos gar zemi un galvas sišanu veikala vidū 😀 Tas viss piedod mūsu dzīvei to tik būtiski vajadzīgo normāluma piedevu!

3. Īpašajam bērnam ir draugs, spēļu biedrs un paraugs
Šis ir ļoti svarīgs punkts. Es nevaru iedomāties, cik skumīgi Miķelim būtu, ja māsas nebūtu. Viņš būtu vientuļš, jo viņš īpaši nemīl sabiedrību. No daudziem bērniem viņam ir bail un viņš ne vienmēr iesaistās rotaļās ar viņiem. Bet ar māsu viņam nav variantu. Pat, ja viņam negribās, māsai gribās un tas mudina viņu spēlēties, dzīvoties, aizstāvēt sevi un cīnīties par savu vietu mājās! Un tā ir liela motivācija. Lai arī māsas rāpošana un staigāšana nav būtiski veicinājusi viņa attīstību, esmu dzirdējusi ļoti daudz stāstus par to, ka jaunākā bērna sasniegumi veicina arī īpašā bērniņa sekmes un motivāciju darīt vairāk!

Šī, protams, ir mūsu pieredze un piedzīvotais, bet nešaubos, ka arī citas ģimenes piedzīvo līdzīgas sajūtas! Lai arī sākumā bija daudz baiļu un raižu, tās ar laiku mazinās! Novēlu piedzīvot jums visu skaisto!