Es dzīvoju mājās jau gandrīz trīs gadus. Un ar vārdiem “dzīvoju mājās” es domāju – es patiešām lielāko daļu savas dzīves šo trīs gadu laikā esmu mājās. Tam ir vairāki iemesli. Kad piedzima Miķelis, viņš bija ļoti mazs un šķita nepareizi viņu vazāt pa pasauli. Mēs viņu sargājām no visa, tāpēc arī pēc iespējas izvairījāmies no plašām sabiedrības masām. Tad es paliku stāvoklī, kas manā gadījumā nozīmē sākumā nenormāli sliktu dūšu un pēc tam sāpošu muguru un vājprāta nogurumu. Un tad piedzima Elīza. Un atkal, pašsaprotami, lielākā dzīves daļa palika mājās. Un tā tas nav beidzies. Iespējams, mēs sargājām bērnus, bet man pašai šķiet, ka es kaut kādā veidā tomēr neapzināti nolēmu izolēties no sabiedrības!

Faktu, ka mēs esam sevi izolējuši no apkārtējās pasaules lielā mērā palīdzēja apjaust psihoterapija. Es tīšām noliedzu, ka mēs izvairamies no iziešanas sabiedrībā, bet vienā brīdī manas acis atvērās. Jā, mēs tomēr slēpjamies! Bet no kā, jums radīsies jautājums? Oi, no kā tik mēs neslēpāmies! No jautājumiem, no skatieniem, no kauna, no neērtībām, no līdzjūtības, no uzmundrināšanas, no izlikšanās… No tik daudz kā…

Mūsu vēlmei, izolēties no apkārtējās pasaules, pamatā bija dažādi emocionāli iemesli. Iespējams, viens no nopietnākajiem bija kauns. Kauns par to, ka mūsu ģimene nav tāda kā citas un ka mūsu bērns nav tāds, kā citi. Ja runā par kaunu, tad visspilgtāk atceros reizi, kad bija pienācis laiks saņemt valsts apmaksātos, specializētos ratiņus Miķelim. Mēs aizdevāmies uz Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centru un mums izstūma pienākošos ratiņus. Es atceros mirkli, kā mēs ar vīru saskatījāmies un noteicām “Šie?”. Tie patiešām izskatījās pēc specializētiem, bērniem invalīdiem paredzētiem ratiņiem. Bija sajūta, ka, ja ar šiem kaut kur dosimies, visiem uzreiz būs skaidrs, ka ar mūsu bērnu kaut kas nav kārtībā! Tādas bija manas pirmās sajūtas un es to nevēlējos. Mēs atradām citus, arī specializētus, bet “normālāka” izskata ratus un izvairījāmies no šīs situācijas. Mēs vienmēr centāmies būt pēc iespējas “tādi kā visi”, lai nepamanītu, ka atšķiramies. Un tas traki nogurdināja.

Tāpat nogurdināja arī bailes no cilvēku jautājumiem. Tas, protams, ir dabiski, ka cilvēkiem interesē, kāpēc Miķelis nestaigā, kāpēc viņš nerunā, kas ir bērnu cerebrālā trieka, vai viņš staigās, vai viņš runās un tamlīdzīgi. Ilgu laiku nepārtrauktie jautājumi mani darīja tramīgu, jo manī ieslēdzās skolnieces sindroms. Man bija sajūta, ka esmu eksāmenā. Man uzdod jautājumus, bet es nevaru atbildēt, ka viss ir labi, pareizi un ka Miķelis ir vesels. Katrs jautājums, kas bija saistīts ar kaut ko, ko Miķelis nevar, mani dzina kompleksos, it kā tā būtu mana vaina. Man bija sajūta, ka man ieliks sliktu atzīmi kā mammai un kā cilvēkam. Un tāpēc bija vēlēšanās no tā aizbēgt, lai nebūtu jāstājas šo jautājumu priekšā… atkal. Es mēdzu necelt telefonu, izvairīties no tikšanās ar draugiem un mainīt sarunas tematu pēc iespējas ātrāk. Es savā ziņā bēgu…

Mani joprojām mulsina situācijas, kad es pamanu, kad citi redz, ka Miķelis nav tāds kā visi, bet viņi baidās vaicāt. Tad joprojām īsti nezinu kā reaģēt. Izlikties, ka viss ir labi, vai šaut pa taisno ārā “Viņam ir cerebrālā trieka”, vai vienkārši pateikt, ka viņam ir šādas tādas veselības raizes. Pēdējā laikā izmantoju taktiku – teikt kā ir. Cilvēku reakcija ir ļoti dažāda. Es pat varētu tās iedalīt trīs grupās – tie, kas uzzinot novēršas no tēmas un neko citu vairs nejautā, tad ir tie, kas uzreiz uzdod ļoti daudz jautājumu par Miķeli un par diagnozi un tad ir tie, kas ķeras klāt uzmundrināšanai, ka viss būs labi! Lielākoties tomēr ir mulsums. Daudzi nemaz nezina, kas ir cerebrālā trieka, tāpēc ir sajūta, ka jārunā skaidra valoda un jāstāsta apkārtējiem, lai viņi zina, kas tas ir un ko tas nozīmē!

Izolēšanās iemesli ir arī praktiski, piemēram, neērtība! Bērnam ar fiziskiem traucējumiem var būt ierobežotas iespējas gan pārvietoties, gan sēdēt, gan ēst. Dodoties ārpus mājām tas ir jāņem vērā. Gandrīz vienmēr līdzi ņemam ratus, bieži vien arī ēšanas krēsliņu, jo klasiskajos bērnu sēdeklīšos viņam ir grūti nosēdēt. Tāpēc mēs praktiski neapmeklējam vietas, kur ir šauri un nav iespēju ērti izkārtoties. Apkārtējie vienmēr brīnās, ka mēs ierodamies ar mēbelēm un somām, kur iekšā šķiet viss iespējami vajadzīgais, tostarp dažādas izklaides iespējas Miķelim, jo nav nemaz tik viegli divas stundas sēdēt tāpat vien.

Tagad, kad Miķelim ir jau tuvu trim gadiem un mēs esam tikuši daudz tālāk diagnozes pieņemšanā, protams, ir vieglāk. Esmu sapratusi, ka izolēšanās bija daļa no sērošanas procesa. Brīdis, kad gribējām ieritināties savā mazajā pasaulītē, noslēpties no visa, lai sadziedētu sevi. Tagad daudzas lietas vairs tik ļoti neuztrauc. Sāku pamanīt arī pozitīvās lietas. Patiesībā, kopš esmu pieņēmusi mūsu dzīvi tādu, kāda tā ir, ir kļuvis daudz vieglāk dzīvot. Mēs esam pielāgojušies daudzām neērtībām, kā piemēram tam, ka vienmēr jāpadomā kā Miķeli pārvietosim, kur viņš sēdēs. Esam kļuvuši par profesionāliem mēbeļu un ratu pārvadātājiem 🙂 Tā ir kļuvusi par mūsu normu! Mūsu labākais pirkums ir mūsu ietilpīgā automašīna! 🙂 Esmu iemācījusies nepievērst uzmanību cilvēkiem, kuri mēdz mūs vērot. Un ja vēro, tad arī Miķelim saku “Paskat, tantei tu šķieti ļoti interesants! Saki, sveiki!”. Nebaidos vairs no svešinieku jautājumiem un jūtos ērti izskaidrot Miķeļa nestaigāšanas un nerunāšanas iemeslus. To pat esmu sākusi uztvert par savu misiju – izglītot apkārtējos! Tam visam, protams, ir bijis vajadzīgs laiks un pieredze. Mēs joprojām neesam baigie ciema slotas, jo esam savā ziņā pieraduši pie ērtības un vīrs vispār ir liels māju cienītājs. Bet vismaz tagad mājās palikšanai ir citi iemesli, nevis vēlme nerādīties sabiedrībā!

Uz tikšanos kaut kur ārpusē!