Brīžiem rodas sajūta, ka neesi pilnvērtīgs manas paaudzes pārstāvis, ja Tev nav vismaz otrs jaunākais viedtālruņa modelis, Facebook, Instagram un Twitter konts un blogs… Ja ne aktīvs, tad vismaz ir. Kad biju pati par sevi – bez attiecībām, bērniem un īpašiem pienākumiem,- tad pietika gana daudz enerğijas, lai visu šo saimniecību uzturētu kārtībā un spētu izsekot visam, ar ko dalījušies mani draugi, draugu draugi un draugu draugu draugi. Tagad, kad esmu sieva, mamma un “sēžu mājās”, kaut kā trūkst gan laiks, gan enerğijas, lai to paveiktu.

Pēc meitiņas nākšanas pasaulē, attapos, ka jau pusotru gadu sēžu mājās un vēl pusotrs gads priekšā… vismaz… Biju nogurusi, sadrūmusi un ieslīgusi vidēja stipruma depresijā un šķietamajos bēgšanas mirkļos, ko pavadīju, vērojot draugu un draugu draugu dzīves mirkļus sociālajos tīklos, grimu arvien dziļāk… Priekšā vīdēja ceļojumi uz siltajām zemēm, jaunāko branču apmeklējumi, glaunāko SPA apciemojumi un citas, priekš manis tai brīdī neaizsniedzamas baudas. Es centos savā vienmuļajā, rutīnas pārņemtajā ikdienā atrast kādus skaistus brīžus, ko iemūžināt un ar ko palielīties, bet mani burvīgie bērni nebija lieta, ar ko šķita sakarīgi “mērīties”. Citādāk – kafijas krūze tā pati vecā, jaunās mājas treniņbikses nebija nekāds modes šedevrs un pustukšā, glaunā šampūna pudele pārāk apputekļojusies. Ak vai…

Kad pēdējais sociālo tīklu apmeklējums mani padarīja tik nepiepildītu, ka acīs sariesās asaras, izlēmu – pietiek!!! Nolēmu telefonu rokās ņemt tikai, kad zvanīs kāds, ar ko gribēšu runāt vai rakstīs kāds, kam iet vismaz tik pat tāpat kā man. Neskatīšos tos sociālos tīklus…

Pirmās dienas jutos kā narkomāne… Brīvajos brīžos staigāju apkārt un meklēju, kā sevi nodarbināt… Trešajā dienā sajutos tā, it kā neko nezinātu, kas notiek uz planētas Zemes. Mamma prasīja vai esmu Facebookā redzējusi to un to video, bet es tik nobubināju “nelietoju sociālos tīklus”. Pēc nedēļas kļuva vieglāk. Instinktīvi vairs nemeklēju nodarbi un sajutu, ka brīvā laika ir vairāk… un, lai cik dīvaini arī neizklausās, bija vairāk enerğijas un pašas dzīve sāka krāsoties mazliet vairāk pasteļtoņos, jo vairs nebija jāsalīdzina.

Pēc mēneša attelpas, jutos gana stipra un apmierināta ar savu ikdienu, ka varēju atkal ieiet un ar patiesu interesi paskatīties, kā tad citiem iet un ko citi ir pa šo laiku sadarījuši. Un pat priecāties par to, ielikt pāris laikus, nospiest pāris sirsniņas un ar mierīgu sirdi aizvērt telefonu ciet. Kopš tās reizes, vēl pāris reizes esmu uztaisījusi pauzi uz kādu mēnesi. Un tas ir bijis tīri OK.

Tad nu rodas jautājums – ja jau ir tik OK, nelietojot sociālos tīklus, tad kāda vella pēc esmu nolēmusi vēl dziļāk ierakties sociālo tīklu pasaulē? Man pašai šķiet, ka esmu nedaudz izārstējusies no savas ikdienas noniecināšanas un vairs neņemu tuvu pie sirds, ka kāds tuvāks vai attālāks draugs ir devies skaistā ceļojumā uz kādu eksotisku valsti, kurā ir silti, kur ir zaļš okeāns, baltas smiltis, palmas, kokteiļi, brīvdienas….. emmm.. jā… Es zinu, ka arī man tas kaut kad būs, es tam ticu un ar to pietiek, lai sapņotu, nevis bēdātos. Es saprotu, ka diemžēl vai par laimi, esmu viens no tiem modernajiem hipsteriem, kam vajag gana jaunu viedtālruņa modeli, Facebook, Instagram un Twittera kontu un blogu – aktīvu! Jo es vēlos dalīties, stāstīt un rādīt; es vēlos uzzināt, lasīt un rakstīt. Un sociālie tīkli ir mans portāls uz ārpasauli – iespēja parādīt sevi un uz citiem paskatīties.

Tāpēc vajag paņemt pauzi sociālajos tīklos, kaut uz brīdi, lai saprastu, ka nav sevi jāsalīdzina ar citiem. Jo tāpat kā es, arī citi dalās, iespējams, tikai ar saviem skaistākajiem, interesantākajiem, aizraujošākajiem momentiem no dzīves, kas, pavisam iespējams, ir gandrīz tik pat neinteresanta, rutinēta un pelēka, kā tavējā.

Lai skaisti un krāsaini!