Emocionālā vardarbība veselības aprūpē pastāv. Vai tas ir par skaļu teikts?

Es noteikti īpaši pārdzīvoju pieļautās kļūdas un neveiksmes, un varu pēc tam stundām un dienām ilgi sevi šaustīt, ka vajadzēja darīt savādāk, bet kopš esmu mamma… nūuuu, šo sevī izjūtu vēl vairāk!! Jā, mana, kā mammas, pieredze ir pamatīgi sačakarēta. Ar savu pirmo grūtniecību piedzīvoju divas, iespējams, smagākās mammas pieredzes – zaudēt bērnu un laist pasaulē bērniņu ar īpašām vajadzībām. Tas var likt sašķobīties jebkuras mammas un arī cilvēka būtībai, vai ne? Varētu jau domāt, ka ar laiku kļūst vieglāk. Tu izsēro, pieņem un dzīvo tālāk. Par bērniņa zaudēšanu daļēji tā ir, bet otra pieredze par sevi atgādina ik dienu. Un ne vienmēr apkārtējā vide un cilvēki palīdz justies labāk! Un nereti cilvēki, kas liek justies vissliktāk ir tieši tie, kuriem būtu jābūt atbalstošajiem, zinošajiem un saprotošajiem – ārstiem, speciālistiem… Mums lielā mērā ir ļoti noveicies ar savu pastāvīgo komandu – neirologu, ģimenes ārstu, fizioterapeitiem, ergoterapeitu, logopēdu… Bet, diemžēl, ar to neaprobežojas mūsu pieredze. Tāpēc šajā rakstā vēlos aktualizēt tēmu, ar ko sastopas ne tikai īpašo vajadzību vecāki, bet domāju vairums vecāku – vienkārši īpašo vajadzību vecāki, ārstus un dažādus speciālistus sastop biežāk, tāpēc arī pieredze ir spilgtāka.

Nu, bet mammīt, kā jūs tā…

Ticiet vai nē, praktiski jebkura jauna speciālista apmeklējums man uzdzen mandrāžu, tāpēc ar trīcošām rokām saņemu kārtējo nosūtījumu uz kādu konsultāciju vai izmeklējumu. Un mandrāža ir ne tikai tāpēc, ka bail, ka Miķelim atklās kādu jaunu kaiti, kas pagarinās mūsu diagnožu sarakstu, bet arī tas, ka es nekad nezinu kāds cilvēks būs man pretī. Esmu piedzīvojusi lieliskas pieredzes, bet man ir bijušas tik pat daudz trakas un sāpīgas pieredzes, kas liktu dažam ārprātā raut matus…

Jūs man noteikti piekritīsiet, ka brīdī, kad esi laidusi pasaulē bērnu, Tu nesaņem visas pasaules instrukciju par to, kā audzināt bērnu, kam pievērst uzmanību, kā viņam pareizi būtu jāattīstās, kad viņš obligāti jāved pie ārsta vai kā rīkoties kādas noteiktās situācijās. Nu jā, Tu ar bērna piedzimšanu kļūsti par mammu, bet tas ir diezgan nosacīti. Tev ir iedota loma, ko Tu nepārzini. Tāpēc man šķiet vienkārši ārprātīgi tracinošas no dažiem ārstiem saņemtās piezīmes šādā stilā – “Kur jūs, mammīt, bijāt agrāk?”, “Kāpēc, mammīt, jūs neizdarījāt tā?”, “Kāpēc, mammīt, jūs neesat bijuši pie tā ārsta?” Šī kaunināšana un aizrādīšana ir vienkārši graujoša. Uz katru iespējamo atrunu, es mēdzu saņemt atbildi “Nu, jums vajadzēja iedomāties, jums vajadzēja saprast!” KĀ?? KĀ ES VARĒJU IEDOMĀTIES, JA TAS IR MANS PIRMAIS BĒRNS? Vai man ar mammas lomu vajadzēja sajust pēkšņi kādas ekstrasensoriskas spējas? Vai sākt lasīt visas pieejamās medicīnas grāmatas, lai saprastu? Nu kā?

Otra mana sāpīgākā pieredze ir palikusi atmiņā no laikiem, kad Miķelis bija mazs un uzzinājām, ka gaidām Elīziņu. Tas bija laiks, kad sākām iet pie dažādiem speciālistiem, lai noskaidrotu, kāpēc Miķelis gada vecumā knapi veļas un es piedzīvoju divu (DIVU!!!!) ārstu piezīmes par to, ka esmu ļoti bezatbildīga, jo esmu palikusi stāvoklī, zinot, ka Miķelim ir veselības raizes!!!! “Nu kā jūs tagad iedomājieties tikt galā?”, “Vai tomēr nevajadzēja nogaidīt?” “Jūs taču saprotiet, ka tagad būs ļoti grūti?” Elīziņa pieteicās neplānoti un mūsu ģimenei, iespējams, ir lielākā svētība, tāpēc es pat negribu to skaidrot, tikai to te atstāšu, lai jūs apdomājiet vai tas jūsuprāt ir cilvēcīgi?

Trauma un emocionāla vardarbība

Jā, es pavisam noteikti ticu, ka mans Miķelēns pēc dabas ir pārlieku jūtīgs un emocionāls. Jā, viņš tāds ir, bet es nekad neesmu uzskatījusi, ka tas attaisno to, ka bērnam tiek veiktas procedūras un pārbaudes, nerēķinoties ar šo aspektu. Jā, es saprotu, ka ir reizes, kad savādāk nevar, īpaši, ja tas apdraud viņa dzīvību, BET… Kāpēc kāds ārsts un speciālists var būt lēnāks un respektēt bērna vajadzību pēc lēnākas, mierīgākas un iejūtīgākas attieksmes, bet citam ir svarīgāka viņa paša darba stils vai temps?

Miķelim ir saistība ar ārstiem jau no pirmā brīža, kad viņš ieraudzīja šo pasauli. Viņš savos četros gados ir saticis vairāk ārstus un saņēmis vairāk manipulāciju, kā iespējams es savos 32 gados. Viņam ir trauma! Viņam ir bezgala bail. Un jā, es saprotu, ka daudziem četrgadniekiem ir bail, bet viņam ir īpaši bail, viņš mēdz sasting tikai ieraugot ārstu baltā halātā. Es to esmu sapratusi un vienmēr brīdinu par to ārstus un speciālistus, īpaši pirmajā vizītē. Un esmu piedzīvojusi daudz lieliskas pieredzes, kad ārsti, māsiņas un speciālisti ir iejūtīgi un respektē šo aspektu, bet ir reizes, kad es varu teikt vairākas reizes, lūgt, izteikt bažas, bet cilvēks, šķiet, nevēlas to dzirdēt, jo, redz, viņam ir jādara savs darbs un viņš zina labāk kā vajag, vai viņam ir lielāka pieredze.

Es uzskatu, ka tā ir emocionāla vardarbība. Ne tikai pret bērnu, bet arī pret vecākiem, kuri, tāpat kā es, nevar piecelties, uzkliegt uz svešu cilvēku un aiziet! Es parasti klusībā ticu, ka ārsti varbūt tiešām zina labāk. Bet, kad atjēdzos, saprotu, ka jūtos kā emocionāli izvarota, jo mans viedoklis netika ņemts vērā, kas rezultējas ar mana bērna un arī ar manām ciešanām. Jā, šāda pieredze nav visiem, bet es ticu, ka neesmu tāda viena.

Tas ir tikai bērns…

Šie, iespējams, ir labākie vārdi, ko es pēdējā laikā esmu dzirdējusi no kāda sastaptā speciālista un es uzskatu, ka šie vārdi būtu jāiegravē ne tikai katra vecāka smadzenēs, kas, tāpat, kā es personīgi uztver bērna histēriju, pretošanos, nevēlēšanos vai bailes, bet arī katra speciālista galvā, kas uzskata, ka pret bērnu var izturēties tāpat kā pret nobriedušu pieaugušo – KO VAJAG, TO VAJAG un tas būtu jāsaprot. Četrgadnieks nesaprot. Un bērns ar psihoemocionālo aizturi to saprot vēl mazāk. Tāpēc varbūt tomēr ir iespēja atrast pieeju, kas strādā, jo tas ir tikai bērns?!

Manī šis temats šobrīd ir ļoti sasāpējis, jo pēdējo divu nedēļu laikā esmu sastapusies gan ar lielisku, gan atbaidošu ārstu un speciālistu attieksmi pret manu bērnu un arī mani kā šī bērna mammu – un ticiet man, es esmu ļoti jauks cilvēks un pat uz visaizkaitinātko “Es tikko uzsildīju zupu, nāciet velāk” varu atbildēt ar smaidu un “Labu apetīti” 🙂 Un manī ir milzīga vēlme saskatīt gaišumu un sirsnību ne tikai sabiedrībā, bet īpaši cilvēkos, kas ik dienu strādā ar bērniem un viņu ģimenēm, kam šis viss jau tā ir emocionāli smagi un tā vietā, lai vienkārši darītu savu darbu, iedrošinātu, paslavētu un atbalstītu tās! Paldies visiem tiem speciālistiem, no kuru kabineta esmu izgājusi ar smaidu un pateicību! Ziniet, ka jūs man liekat ticēt tam, ka labais pasaulē vēl pastāv!

Vai Tev ir bijusi līdzīga pieredze? Vai esi kādreiz sastapusies/ies ar emocionālo vardarbību no ārstu un speciālistu puses? Padalies savā pieredzē zemāk komentāros!