Rūpēties par daudz un par maz

Esmu kādu laiku klusējusi, jo šobrīd eju cauri posmam, kad vismaz pati par sevi nemaz nevaru teikt, ka esmu stipra un ar visu tieku lieliski galā. Es zinu, ka mēs katrs ejam cauri saviem pārbaudījumiem, izaicinājumiem vai problēmām, kā nu katrs tās sauc. Mums katram tie ir doti savi, tomēr, jau kādu laiku biju atradusi savu komforta zonu un biju pozitīva, smaidīga, šķietami stipra un tikusi galā ar savām raizēm. Tā jau ir, ka, brīžos, kad šķiet, ka viss sakārtojas un kļūst ērts, Visums spēles laukumā iemet vairākas jaunas figūras, kas sagriež visu esošo situāciju kājām gaisā. Šobrīd jūtos tā, it kā manai dzīvei ir izsisti pamati zem kājām un par manu galveno mērķi ir kļuvis atkal tos uzbūvēt no jauna – vēl stiprākus un izturīgākus pret visām jaunajām kataklizmām.

Šajā pārmaiņu laikā ļoti daudz esmu sevi analizējusi un mēģinājusi saprast, kāpēc uz jaunajām dzīves situācijām šobrīd reaģēju tik asi, emocionāli, saspīlēti un pesimistiski. Protams, ir labākas dienas un ir sliktākas dienas, bet realitāte ir tāda, ka mani šobrīd ir pārņēmušas ļoti daudz savtīgas sajūtas – skaudība, egoisms, dusmas. Tās ir iezagušās manā dzīvē, jo, šķiet, esmu izsmēlusi sevi. Atkal jau jāizmanto tas novazātais salīdzinājums ar tukšo krūzi vai kausiņu. Bet tas ir vistiešākais un visprecīzākais salīdzinājums šim stāvoklim. Dzīvoju mājās nu jau vairāk kā trīs gadus un šo laiku esmu veltījusi bērniem un ģimenei, esmu atteikusies no karjeras (nu jau divas reizes) un sabiedriskās dzīves, un, šķiet, gandrīz pilnībā esmu pazaudējusi to Evitu, kas bija pirms grūtniecības, pirms bērniem, pirms milzīgajām atbildībām un rūpēm. Un tāpēc manī šobrīd krājas tik daudz to slikto emociju, jo esmu skaudīga, ka vīrs ir atgriezies darba dzīvē, ka viņam ir darīšanas un dzīve arī ārpus mājām un ģimenes. Esmu egoistiska, jo gaidu un dažreiz pat pieprasu, lai citi padomā un parūpējas arī par mani. Esmu dusmīga, jo saprotu, ka esmu iepinusies ritenī, kur citiem dodu vairāk kā sev un ir sasodīti grūti tikt no tā riteņa ārā.

Mēs (arī ES) pārāk daudz dodam citiem. Protams, tas ir normāli, ka mamma rūpējas par saviem bērniem, sieva rūpējas par vīru un mājām, bet šķiet, ka īpaši latviešu sievietēm ir izteikta tendence aprūpēt visu apkārtējo vajadzības pirms savējām. Tas nekas, ka visu dienu esmu pidžamā, galvenais, lai bērni ir apģērbti, nomazgāti un sasukāti. Tas nekas, ka man ir jāēd aukstas vakariņas, galvenais lai bērni un vīrs ir paēdis ko siltu šodien. Tas nekas, ka nevaru noskatīties savu iecienīto seriālu vai palasīt grāmatu, vai pavingrot, galvenais lai māja ir kārtībā, veļa izmazgāta un salocīta, trauki nomazgāti un tā tālāk… Mēs, vairums sieviešu, jūtamies atbildīgas par to, lai mūsu tuvāko un mīļāko vajadzības tiktu aprūpētas, lai viņi justos ērti un komfortabli, mīlēti un vajadzīgi. It kā tas kādā veidā paaugstinātu mūsu kā cilvēka vērtību. Jā, viņa ir lieliska sieva un mamma, jo spēj par visu parūpēties!!! Viņa ir labs cilvēks!!!

Izstāstīšu stāstu iz dzīves – es mēdzu gatavot ikdienas darāmo darbu sarakstus, kas mani motivē izdarīt ieplānoto. Tajā dienā sarakstā bija pieci darbi, no kuriem viens bija “Ieiet dušā”. Tas bija vienīgais darāmais darbs, kas attiecās tikai uz mani pašu, kas bija manā labā, manas labsajūtas radīšanai. Un es attapos pievakarē, skatoties sarakstā… Es biju izdarījusi visu ieplānoto, izņemot vienu – es nebiju iegājusi dušā. Protams. Es atkal savas vajadzības biju nolikusi pēdējā vietā, lai arī, cik daudz laika prasa ieiet dušā? Varētu jau aizbildināties, ka nebija izdevības, vai bērni negulēja pietiekami ilgi diendusu, vai citi darbi bija svarīgāki, bet patiesība ir tāda, ka tā taču bija manis pašas izvēle – izdarīt citu labā un tikai tad savā labā. Nākamajā dienā es izveidoju atkal jaunu sarakstu. Ar nodomu, iekļāvu tajā vairāk paveicamo, kas attiecās uz mani. Un sev stingri noteicu, ka pēc iespējas šos darbus jāpaveic pirmos un tikai tad ķeršos klāt veļas locīšanai un trauku mazgāšanai. Un es to izdarīju. Un tas nemaz nebija tik grūti. Un tas neprasīja daudz laika. Bet tas, ko es ieguvu sev – tā bija neaprakstāma sajūta – es priekš sevis esmu izdarījusi ko labu. Manī radās tik daudz enerģijas, ka šķita, ka varu darīt vēl un vēl.

Lielākā problēma, manuprāt, ir tā, ka mēs (te es domāju arī ES), domājam, ka ja mēs parūpēsimies par citiem, tad citi parūpēsies arī par mums, citi mums iedos vēlamo, citi mūs pažēlos, citi mums izkārtos laiku, citi atrisinās mūsu problēmas, citi sakārtos mūsu dzīvi… Galu galā, citi padarīs mūs laimīgus! STOP! Stop! Tie ir vārdi, ko es sev atkārtoju pēdējās dienas. Nevienam nav pienākums parūpēties par Tevi, nevienam nav pienākums Tevi mierināt, nevienam nav pienākums atrisināt Tavas problēmas un galu galā NEVIENAM NAV PIENĀKUMS PADARĪT TEVI LAIMĪGU! Būt laimīgai, apmierinātai un aprūpētai ir manis pašas izvēle, tāpat kā izvēle rūpēties par citiem! Būt laimīgai ir darbs, kas man ir jāpaveic pašai. Veltot, nevis atlicinot, laiku savu fizisko un emocionālo vajadzību apmierināšanai!

Dot par daudz un gaidīt par daudz nav tikai mana “īpašā problēma”. Es ticu, ka manu lasītāju pulkā ir arī citas sievietes, kas sastopas ar līdzīgām sajūtām. Bet tāpat es zinu, ka ir daudz tādu sieviešu, kuras ar šādām problēmām vispār nesaskaras, kuras ir sapratušas, ka laime un harmonija sākas viņās pašās. Mēs visas esam tik dažādas un katrai ir savas stiprās un vājās puses. Mēs tikai varam mācīties viena no otras un iedvesmoties. Iedvesmoties, nevis salīdzināties! Mēs varam saskatīt citu dzīvēs izaicinājumus, ar kuriem sastopamies pašas un mācīties kā tos pārvarēt. Es šobrīd esmu uz šī ceļa – pārvarēt grūtības un atrast harmoniju sevī. Un apsolu, ka padalīšos arī ar saviem paņēmieniem, kā veltīt laiku sev!

Lai mums izdodas!

Evita