Kādiem pārbaudījumiem iziet cauri pāris, kad ģimenē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām?

Kad piedzima Miķelis, vēl vairāk pārliecinājos, ka esmu izvēlējusies pareizo partneri savai dzīvei. Miķelis piedzima priekšlaicīgi, 32. nedēļā un tas nozīmēja, ka pirmās dzīves dienas viņam bija jāpavada inkubatorā un pirmo dzīves mēnesi slimnīcās. Tā bija ļoti pamācoša pieredze mums abiem, jo mēs spējām mainīt savu ikdienu, pieņemt svarīgus lēmumus kopā un atbalstīt viens otru grūtākajos brīžos. Ja bērna ienākšana ģimenē jau tā sagriež visu kājām gaisā, tad šāda pieredze lika visai dzīvei apmest pāris kūleņus vienlaicīgi. Un tāpat arī brīdī, kad uzzinājām, ka Miķelis vienmēr būs bērns ar īpašām vajadzībām. Tas gribot negribot liek mainīties un pakārtot dzīvi jaunajam. Un bez īstā partnera to izdarīt būtu neiespējami!

Es ticu, ka jebkura bērna ienākšana ģimenē arī maina jebkura pāra attiecības. Mirklī, kad ģimenē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām, sievietes un vīrieša attiecības neapšaubāmi tiek pārbaudītas divtik spēcīgi. Un patiesība ir skaudra, ne visi pāri var to pārdzīvot. Ne visi var sadzīvot ar to, ka viņu dzīve nebūs tipiska un būs vairāk pienākumu un atbildības, nekā bija gaidīts. Bieži tas ir pārāk smags slogs un kāds salūzt… Kāpēc tā? Es nepretendēju uz eksperta titulu, bet esmu daudz lasījusi un pētījusi informāciju par šo tēmu, kas ir ļāvis izprast arī mūsu attiecības. Daudzām no šīm lietām esam izgājuši cauri paši, bet atzīstu, ka daudzas lietas vēl mācāmies un meklējam pareizos risinājumus un pieejas (mēs noteikti neesam nekāds paraugpāris, arī mēs strīdamies, dusmojamies un mums ir domstarpības, bet esam atraduši pieeju, kas šobrīd strādā un apmierina mūs abus!) Šis būs noderīgi jums, lai, iespējams, izprastu savas attiecības vai sagatavotos gaidāmajam. Citiem būs noderīgi, lai izprastu to, kam tuvie cilvēki iet cauri un, iespējams, varētu sniegt viņiem atbalstu.

couple-1853996

Pirmais pārbaudījums, kas skar pāra attiecības ir diagnozes pieņemšana. Jau iepriekš savos rakstos esmu minējusi, ka diagnoze ir jāizsēro. Un te arī var rasties pirmās grūtības. Lieta ir tāda, ka mēs katrs sērojam savādāk. Kāds ir ļoti emocionāls un pauž visas savas emocijas un raizes uz ārpusi – asaru, dusmu, aizkaitinājuma un bezspēcības veidolā; kāds vairāk skatās uz lietām praktiski un šķietami reālistiski, domājot vairāk par lietām, kas tālāk jādara (jo darīšana palīdz nedomāt), bet kāds noslēdzas un neizrāda nekādas emocijas, lai arī iekšpusē emocijas vārās kā ūdens katliņā. Šīs atšķirības arī var kalpot kā katalizators domstarpībām, piemēram, sieviete visu laiku raud un sūkstās, bet vīrietis, šķietami mierīgais, vēlas praktiskas darbības, izslēdzot jebkādas emocijas. Sievietei šķiet, ka vīrietim ir vienalga, jo viņš nepārdzīvo (vismaz redzami ne), bet vīrietis ir dusmīgs par to, ka sieviete tikai raud un neko nedara lietas labā. Klasika! Šādā gadījumā ir svarīgi pieņemt to, ka katrs pārdzīvo savādāk. Ja pāris ir kopā ilgāku laiku, tad visticamākais jau viens otru gana labi pazīst, lai to saprastu, bet ja nav bijusi zaudējuma pieredze, tad var rasties grūtības, ko var palīdzēt atrisināt, piemēram, psihoterapeita konsultācija.

Laikam ejot, vecāki saprot, ka daudzi ideāli un priekštati par ģimenes dzīvi ir sagruvuši. Ienākot bērnam ģimenē, nav tā, kā viņi to bija iztēlojušies, esot vēl gaidībās. Īpaši tad, ja tas ir pirmais bērniņš un viņa stāvoklis ir īpaši smags – dzīve nemaz neatgādina redzēto apkārt. Rotaļu laukumu apmeklējumu vietā jāiet uz fizioterapijas nodarbībām, bet ģimenisku atvaļinājumu vietā jābrauc uz rehabilitācijas centru Vaivaros. Iespējams, izpaliek prieks par pirmajiem soļiem un pirmajiem vārdiem, izpaliek futbola vai vijoles spēles nodarbības. Un tad arī rodas jautājums, vai sievete un vīrietis spēj pieņemt to, ka daļa no viņu cerībām ir sabrukusi. Jāpiebilst, ka situācija ir var būt atšķirīga, ja īpašais bērniņš nav vienīgais bērns ģimenē, tad ir iespēja ideālus realizēt caur citiem bērniem un tad šis faktors vairs nav tik nozīmīgs. Ja sieviete un vīrietis spēj pielāgoties jauniem apstākļiem un ir gatavi meklēt labo bēdīgajā, tad to var pārdzīvot! Svarīgākais tad būtu runāt savā starpā un darīt iespējamo, lai padarītu kopā būšanu priecīgāku, jebkuros apstākļos!

beach-1867271

Rūpes par bērnu ar īpašām vajadzībām prasa vairāk resursu (protams, atkarībā no bērna diagnozes un tās smaguma). Un ar resursiem es domāju gan laiku, gan emocijas, gan, protams, arī materiālo nodrošinājumu. Lai spētu to visu nodrošināt ir svarīgs lomu sadalījums ģimenē – kurš ko darīs. Jo šajā gadījumā formula “sieviete sēž mājās un visu izdarīs, bet vīrietis strādās un pelnīs naudu” nestrādās, īpaši tad, ja ģimenē ir vēl citi bērni, jo rūpes par bērnu ar īpašām vajadzībām prasa daudz vairāk laika, īpaši, ja bērns jāvedā uz dažādām procedūrām un nodarbībām. Es nevēlos sīkāk iztirzāt šo jautājumu, bet tas ko vēlos ar to pateikt ir tas, ka ja ģimenē ir bērns ar īpašām vajadzībām ir īpaši svarīgi sadalīt lomas un pienākumus, lai abiem vecākiem būtu komforts un arī nedaudz laika sev, lai restartētos. Šeit talkā nāk plānošana, plānošana un vēlreiz plānošana.

Ja vien ģimenē abi vecāki nav ārsti (un pat tad, ja ir), visi jautājumi par un ap diagnozi un ārstēšanu vai rehabilitaciju ir ļoti sarežģīti un ne vienmēr saprotami. Nereti vecākiem pašiem ir jāpieņem kādi svarīgi lēmumi un jāmeklē kādi speciālisti vai rehabilitācijas iespējas. Īpaši bērna dzīves pirmajos gados nav īsti skaidrs, kas ir vajadzīgs un, kas nostrādās. Šo jautājumu risināšana prasa daudz laika un spēka, un ir īpaši grūta, ja vecākiem ir atšķirīgs skatījums uz bērna rehabilitāciju. Tāpēc ir svarīgi pārim vienoties par to, kā tiks pieņemti lēmumi par jautājumiem, kas skar bērna veselību. Vai pilnu atbildību uzņemas viens no vecākiem, vai tomēr abi spēj atrast kopīgu valodu un kopīgi pieņemt arī visus ārstiecības jautājumus.


Bērns ar īpašām vajadzībām nav sods! Tas ir pārbaudījums jūsu attiecībām, kas liks iepazīt vienam otru citā gaismā, iepazīt otras puses labās un sliktās īpašības un, ja spēsiet sadzīvot ar radušos situāciju, jūs būsiet vēl stiprāki un vienotāki kā pāris un kā ģimene! Es zinu pārus, kas iet šim cauri un turās kopā, abi vienlīdzīgi iesaistoties bērna aprūpē, bet diemžēl zinu arī daudzas mammas, kuras ir palikušas vienas ar savu īpašo bērnu, jo dzīvesdraugs nav bijis gatavs tādam pārbaudījumam. Un noteikti ir vecāki, kas abi iesaistās bērna aprūpē, bet ir sapratuši, ka labāk to darīt neesot kopā. Mums katram ir savs, piemērotākais scenārijs!

Evita