Par īpašajiem bērniem manā pagātnē, tagadnē un nākotnē. Pārdomas.

Šis raksts ļoti ilgi stāvēja bez nosaukuma un to pārlasīju un papildināju, šķiet, simtiem reižu, jo ir īpaši grūti dalīties ar savām pārdomām un emocijām. Neesmu radusi, vienkārši izteikt viedokli un varbūt tā īsti neko nepateikt. Bet izlēmu, ka šoreiz vēlos to pateikt, jo tas stāv manī iekšā un citiem tas jādzird.

Mēs ar draudzeni sēdējām dīvānā un runājām. Neviļus tēma pieskārās draudzenes meitas skoliņai. Tajā nedēļā grupiņā bijuši jau vairāki bērni ar “īpašām vajadzībām”. Šķiet tikai pamazām mums visiem atveras acis, cik daudz šādu bērnu tomēr ir. Vai tiešām agrāk tā nebija? Vai mūsdienu dzīvesveids, pārtika, gaisa piesārņojums ir vainīgs pie tā, ka bērniņi piedzimst ar retām slimībām, smadzeņu bojājumiem vai disfunkcijām? Vai tomēr šie bērni ir bijuši vienmēr, vienkārši, viņi tika slēpti, uzskatīti par ģimenes kauna traipiem un internātu un sociālo centru iemītniekiem, kurus nemēdza rādīt sabiedrībai?

Esmu sapratusi, ka par to, ko rakstīšu tagad, man pašai ir ļoti liels kauns. Es to neapzinājos līdz brīdim, kad pati kļuvu par mammu Miķelim, kuram ir bērnu cerebrālā trieka. Sākumskolā un pamatskolā manā klasē mācījās divas meitenes, kurām arī bija fiziski traucējumi. Tie visticamākais bija dēļ līdzīgiem iemesliem, kādi ir manam puikam. Es viņas ļoti labi atceros un tajos brīžos, kad es atceros to, kā dažreiz mēs, mazi bērni, mēdzām aizvainot vai apbižot tās meitenes, man kaklā iesprūst kamols un acīs sariešas asaras…

Mēs nezinājām un mēs nesapratām. Mums neviens nepaskaidroja – ne vecāki, ne skolotāji par to, kāpēc tās meitenes staigā pieklibojot, vai kāpēc tai meitenei rociņa ir stīvāka un izlocījusies un kāpēc viņas nepiedalās sporta stundās? Tā vietā, skolotāji izlikās neredzam to, ka bērni šo atšķirību dēļ pret viņām izturas savādāk. Es zinu, ka bērni mēdz būt nežēlīgi arī pret parastajiem bērniem (arī es skolas laikā esmu piedzīvojusi dažādas situācijas, kad es esmu bijusi “tā sliktā”, ar ko neviens nedraudzējas), bet tas šķiet ir savādāk. Izturēties pret kādu slikti tikai tāpēc, ka viņam ir slimība, ko viņš pats nav izvēlējies un nav lūdzis, manuprāt, ir nepiedodami.

Kad es iedomājos, ka pret manu dēlu skolā varētu izturēties tāpat, es sastingstu. Jā, es neliegšos, ka attiecībā pret Miķeli es esmu hiperaprūpējoša – es īpaši uztraucos par viņu un gribu viņu pasargāt no pilnīgi visa sliktā, lai arī ar prātu saprotu, ka nevajag. Tā ir mana trauma un man ar to jātiek galā, bet vai tikai man jāpasargā? Vai mūsdienu sabiedrība tagad, kad aug mani bērni, ir gatavi pieņemt citādāko? Vai tagad vecāki un skolotāji stāsta bērniem, kāpēc citi bērni nav tādi, kā visi? Nepārprotiet, es nevēlos, lai viss tiek pakārtots īpašajiem bērniem, un es nevēlos, lai pret viņiem izturas kā pret svarīgākiem kā citiem. Es vēlos, lai pret viņiem izturas vienlīdzīgi! Jā, neiztiks bez ikdienas jociņiem un ķircināšanas, bet es vēlētos, lai tas nebūtu par bērna slimību…

Kad pavēroju tos cilvēkus, kuru sabiedrībā uzturos es, manī ienāk siltums. Es redzu, ka viņi pieņem. Es redzu, ka viņi nebaidās vaicāt. Es redzu, ka viņi skaidro saviem bērniem. Un es redzu, ka viņi audzina jaunu sabiedrību, kurā īpašais vairs nebūs īpašs, bet vienkārši citādāks. Un manī ir ticība, ka cilvēki arvien vairāk spēs saskatīt bērnos ar īpašajām vajadzībām BĒRNU. Cilvēkos ar īpašajām vajadzībām – CILVĒKU. Tā ir mana cerība un ticība vienlaikus.

Paldies, ka uzklausīji,

Evita