Kā motivēt “īpašo bērniņu” vingrināties? mūsu pieredze un lasītais

Ir pulkstens 8 no rīta. Mēģinu lēnām modināt puiku, jo viņam jāceļas, lai brauktu uz vingrošanu. Viņam ir tikai divi gadi, bet viņam jau ir pienākumi. Pienākumi, kurus viņš neprasīja, pienākumi, kuri divgadniekam nav saprotami.

Viņš sēž man klēpī, actiņas ciet.  
“Miķelīt, atver actiņas!” es nosaku.
Viņš paceļ rociņu, tuvina to actiņām un mēģina tās attaisīt ar pirkstiem…
“Mīlulīt…”

Vingrošanu rītos Miķelis brokastīs dabū biezpiena sieriņus. Jā, es zinu, nav veselīgi, daudz cukura un vispār saldumi nav labi… Bet tas ir vienīgais, ko viņš ir ar mieru dabūt iekšā tik agri no rīta.

“Brauksim uz Baltezeru ar mašīnu?”, es viņam vaicāju.
Viņš smejas un priecājas…
“Brauksim pie Guntas vingrot?”
Pēkšņi viņš pārstāj smieties, aizdomājas un ar mazliet saskābušu sejas izteiksmi rāda NĒ. Tas ir nepārprotams NĒ.

Miķelim ļoti patīk braukt mašīnā un vēl vairāk viņam patīk, kad vīrs, apstājies un novietojis automašīnu stāvvietā, paņem viņu pie stūres. Tad viņš iztēlojas, ka brauc pats. Tas ir vīra rituāls, lai uzlabotu puikam noskaņojumu pirms iešanas uz nodarbību. Viņi ieiet veselības centrā un sasveicinās ar administratorēm – Miķelis tām rāda mēli, muskuļus un smejas. Tālāk došanās uz kabinetu, kurā notiek nodarbības un Miķelim jau ir skaidrs, kas tagad notiks. Ieejot kabinetā, tur jau vingro citi bērni ar fizioterapeitiem. Viņus gaida mūsu fizioterapeite Gunta, ar kuru Miķelis vingro jau no gada vecuma. Bet viņš negrib. Viņš sāk īdēt, rādīt rociņas uz durvju pusi, bet, kad saprot, ka viņa vēlmes netiek ņemtas vērā, viņš sāk raudāt. Viņam ir divi gadi un viņš negrib tagad vingrot!!!

Protams, tāda nav katra vingrošanas reize, bet tādu nav mazums. Lieta ir tāda, ka bērns divu gadu vecumā sāk saprast, ko viņš grib un ko negrib, un viņš sāk cīnīties par to. Bet bērnam divu gadu vecumā vēl nav attīstījušās tās smadzeņu daļas, kas atbild par analizēšanu un viņš nesaprot to, ka vingrošana viņam palīdzēs ātrāk sākt rāpot, staigāt un skriet. Viņš šajā brīdī nevēlas vingrot un to izrāda tā, kā to spēj.

Domāju, ka mēs neesam vienīgie vecāki, kas meklē veidus kā pozitīvā veidā motivēt bērnu vingrināties – gan mājās, gan nodarbībās pie speciālista. Katram vecākam ir savi paņēmieni. Es šoreiz esmu apkopojusi mūsu ğimenes pieredzi, kā arī nobeigumā padalīšos ar citas mammas pieredzi, kura arī audzina īpašo bērniņu.

Piemērota vide
Lai bērns būtu ar mieru darboties, viņam jājūtas komfortabli. Tas sevī ietver to, ka bērns ir izgulējies, paēdis un ar sausām biksēm (ja tiek lietoti pamperi). Telpai jābūt siltai un izvēdinātai, jo ne reizi vien esmu novērojusi, ka puika jūtas saguris, ja trūkst svaiga gaisa. Piemērotai videi jābūt arī iekārtojuma ziņā, jo vingrināšanās šiem bērniņiem nav tikai vingrošana un uzdevumu pildīšana – vingrināšanās ir arī spēlēšanās, pārvietošanās un apkārtējās vides pētīšana. Videi jābūt tādai, lai mazajam vismaz nedaudz ir jāpiepūlas – dažādi grīdas segumi, iespējami šķēršļi un šoreiz būs noderīgi atstāt dažādas sadzīviskas lietas bērnam aizsniedzamā augstumā, jo tas radīs papildus motivāciju!

Neatlaidība
Viena no svarīgākajām lietām ir vecāku neatlaidība. Ir patiešām grūti, kad centies pierunāt mazo pavingrināties, bet viņš ar visiem, sev pieejamajiem paņēmieniem izrāda savu nevēlēšanos. Nereti patiešām cilvēcīgi nokaras rokas. Bet nav atļauts padoties. Neatlaidība ir tikums šajā gadījumā. Ja neizdodas ar pirmo reizi, tad jādod neliela atelpa un jāatrod cita pieeja, lai ieinteresētu bērnu. Un tas dažreiz ir grūti. Patiešām grūti. Tāpat rokas nolaižas, kad visu nedēļu bērns ir atteicies no nodarbībām pie fizioterapeita, jo atlaidi jau par samaksāto, neizdevušos nodarbību neviens nedod un tad šķiet viss par velti.

 Uzmundrinājums
Domāju, ka visi īpašo bērniņu vecāki ir iemācījušies priecāties un uzslavēt par pat mazākajām uzvarām. Šodien Miķelis uz mašīnas varēja pats saviem spēkiem pastumties uz priekšu veselus 10 centimetrus! Mēs, pieaugušie, sēdējām dīvānā, slavējām un applaudējām, jo tas priekš viņa ir liels sasniegums. Viņš pats to izdomāja! Iespējams, ka veselam bērniņam mēs pat aizmirstu pateikt Malacis! bet īpašajiem bērniņiem ir nepieciešams uzmundrinājums un slavēšana, ik katrā jaunā lietā, ko viņš paveic. Ir jāuzmundrina un jāmudina viņam pašam darīt un mēģināt, nevis nosodīt vai norādīt “Nu kā Tu tā, nevari to izdarīt, saņemies!”. Tāpat ir ļoti svarīgi bērna klātbūtnē runāt tikai par viņa sasniegumiem, nevis par to, ko viņš vēl nevar. Vārdu “viņš vēl nerāpo” vietā, labāk izvēlēties “viņš jau lien uz puncīša”, vai “viņš pats nevar patstāvīgi paēst” vietā izvēlēties “viņš mēģina paēst pats”.

Apbalvošana
Vispārīgajā motivācijas definīcijā ir norādīts, ka cilvēku motivē divas lietas – apbalvojums vai sods. Un ir pierādīts, ka ilgtermiņā vislabāk motivē tieši apbalvojums. Attiecībā uz bērnu, sods nestrādā, tāpēc izmantojam apbalvošanu. Apbalvojam bērnu ar uzslavām, apskāvieniem un bučām, kā arī viņam patīkamām nodarbēm, piemēram, pastaigu, kopā darbošanos vai citu iecienītu nodarbi. Tad, gad Miķelis grib palīdzēt mazgāt traukus, tad es viņu nolieku istabas tālākajā stūrī un saku, ka pacelšu viņu pie izlietnes, ja viņš atlīdīs līdz virtuvei – un viņš lien! Protams, ka motivē arī gardumi vai multenes, bet te nu katram vecākam pašam jāizlemj, ar ko apbalvot.

Šīs ir četras lietas, ko esam apguvuši, gan paši kāpjot uz grābekļiem, gan mācoties no speciālistiem un lasot grāmatas. Nobeigumā vēl pievienoju Ingas – mammas, kura arī audzina “īpašo bērniņu” – pieredzi par to, kā viņa motivē savu dēlu!

“Tagad man jau septiņgadnieks un motivācija ir ļoti aktuāla, taču citāda – ja izpildīs skolas darbus un norāpos, nolīdīs noteiktās reizes, tiks datorā. Pēc situācijas, kaut ko nācies pamainīt, piemēram, cik uzrakstīs liekus piemēriņus rakstu darbos, par tik reizēm samazināsim rāpošanu skaitu šodien. Viņam patīk tāda tirgošanās un tad nepieciešamo dara ar aizrautību. Vēl par labiem darbiem pelna uzlīmes, pogas vai kādus citus bonusus. Divgadnieka – trīsgadnieka vecumā vajadzēja kā citādi ieinteresēt. Uz rāpošanu varēju piedabūt, dodot iespēju aizrāpot uz jaunām interesantām vietām. Svarīgi, kā treniņos tā mācībās, lai mazāk būtu monotonā, bet vairāk interesantā. Palikusi atmiņā citu vecāku pieredze, kur motivācija līst un rāpot bija ēdiens – istabas otrā pusē bērnu gaidīja ēdiena bļodiņa un viņš dabūja karoti apēst.”

Varbūt Tev ir kāda laba pieredze vai paņēmieni, kā motivēt “īpašo bērniņu” vingrināties! Ja tā, droši raksti man vēstuli vai komentārus, lai labā pieredze sasniedz tos, kuriem tas ir ļoti nepieciešams!

Lai izdodas!

Evita