No krūtsbarošanas uz maisījumu – mana pieredze

Man nav ne mazāko šaubu, ka mātes piens ir labākais uzturs bērnam pirmajā gadā. Nenoliegšu arī, ka krūtsbarošana ir, iespējams, viena no grūtākajām lietām, ko man ir nācies darīt – tas paņem ļoti daudz gan fiziski, gan emocionāli. Kad puikam palika 7 mēneši, mēs uzzinājām, ka mums gaidāms ģimenes pieaugums un tas nedaudz satricināja manus plānus un arī principus 🙂 Viena no grūtākajām lietām bija – pieņemt to, ka puika jāradina pie maisījuma. Tā bija ļoti vērtīga pieredze, ar kuru gribu dalīties, jo ticu, ka arī citām mammām šīs atziņas kādā brīdī var būt noderīgas. Iespējams kādai būs tāda pati situācija kā man, iespējams kāda vienkārši vairs nevēlēsies turpināt barošanu ar krūti; kādai iespējams mazais pats atteiksies no krūts piena. You never know…

formula-feeding11

Vispirms nedaudz priekšvēstures… Mana iepazīšanās ar krūtsbarošanu nebija tāda, kādu to biju iztēlojusies, kamēr vēl biju stāvoklī un gāju uz krūtsbarošanas kursiem. Es biju gatava barot ar krūti un zināju pie sevis, ka vēlos to darīt vismaz līdz bērniņa gada vecumam. Dēls piedzima priekšlaicīgi, un manas fantāzijas par bērniņa pielikšanu pie krūts izplēnēja diezgan ātri – brīdī, kad man no intensīvās terapijas atnesa šprici, kurā man bija jāieslauc pirmās piles “baltā zelta”. Pirmās 10 dienas (un arī pēc tam) mans svarīgākais pienākums un mērķis bija nodrošināt, ka mazajam ir piens. Sākumā 2 ml, tad 10 ml, tad 25 ml un 50 ml…. UZVARA! Biju kļuvusi par profesionālu piena slaucēju. Bet biju sev nosolījusies, kolīdz varēšu – mācīšu mazo ēst no krūts – tas bija mans lielākais sapnis. Puika pirmo reizi ēda tikai krūti aptuveni 3 mēnešu vecumā, kad ģimenes daktere apstiprināja, ka mazais ir gana stiprs. Ja gadījumā tajā ēdienreizē nepaēdīs, nekas traks nenotiks 🙂 Un tā sākās mūsu skaistais stāsts, un mums veicās patiešām labi – mazais super ņēmās svarā un ēda kārtīgi. Pat īpaši neuztraucos par piebarojuma došanu 6 mēnešu vecumā, jo dakteri teica, ka ar pienu diezgan labi pietiekot, ka var kādu brīdi vēl nogaidīt (līdz koriģētajam vecumam).

Kā jau minēju – kad puikam bija 7 mēneši uzzināju, ka esmu bērniņa gaidībās. Ievācu informāciju un pakonsultējos ar dakteriem, kas man apstiprināja, ka krūtsbarošanu var turpināt, un priecīga turpināju barot. Tomēr, tāpat kā pirmajā reizē, arī šoreiz mani piemeklēja “brīnišķīgākā” grūtniecības blakusparādība – toksikoze. Mans labākais draugs atkal bija klozetpods un ardievu ēdiens, lai cik ļoti arī gribējās. Līdz ar to visu, mans piens kļuva pliekans un puikam ar to bija par maz. Viņš mēneša laikā nokritās svarā par 400g un daktere noteica “Evita, laikam tomēr jādod maisījums… un jāsāk dot putras”. Lai cik ļoti mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi, ka neesmu izpildījusi savu plānu – barot mazo līdz gada vecumam, biju apņēmības pilna sekot dakteres norādījumiem. Nopirku vispopulārāko maisījuma bundžu, pudeles bija vēl no atslaukšanas laikiem un aidā. Protams, dēlam par to visu bija kas cits sakāms – NĒ!!! Viņam nepatika ne maisījums, ne dzert no pudelītes, ne ēst biezeņus, ne putras – dod PUPU! Izmisums klāt – jāsāk kaut kas domāt… Un tad visādi izmēģinājušies, mēs tomēr nonācām pie veiksmīga iznākuma – puika ēda maisījumu, un lēnā garā arī putras un biezeņus. Tagad ēd visu pēc kārtas un vēl vienu pirmsmiedziņa maisījuma pudeli. Par krūti ir aizmirsis uz visiem laikiem. Pat skatoties uz to, kā baroju māsu, viņam nekādas emocijas un atmiņu uzplaiksnījumi nerodas.


Tātad pie svarīgākā – manas atziņas par to laiku:

  • Ir vajadzīgs laiks, lai mazais saprastu un pierastu pie tā, ka turpmāk jāēd savādāk. Es biju naiva, domājot, ka ar pirmo reizi viss izdosies un mazais būs pretimnākošs. Iedomājies Tu, ka visu laiku esi ēdusi savu mīļāko ēdienu, bet te pēkšņi Tev pasaka – vsjo, tas ēdiens ir izbeidzies, tagad ēdīsi visu ko, tikai ne savu mīļāko ēdienu. Briesmīgi! Mazais vispār noteikti ir šokā! Dod laiku sev un mazajam, lai cik grūti arī būtu. Esi pacietīga un nekrīti izmisumā! Agri vai vēlu viss būs!
  • Populārākais maisījums ne vienmēr ir īstais maisījums. Kad biju atvedusi no veikala lielo bundžu ar populārāko maisījumu, nemaz neiedomājos, ka kaut kas varētu
    noiet greizi. Ne velti to ēd lielākā daļa bērniņu. Nu mans laikam bija ļoti izlepis, jo pat pilīti nevēlējās norīt – visu spļāva laukā. Tad arī sākās īstā maisījuma meklējumi. Ieklausījos draudzeņu padomos, nopirkām vairākus veidus, taisījām un testējām – kas mazajam iet pie sirds. Un atradām! Vēlāk gan vēl viena daktere ieteica nomainīt uz citu maisījumu, bez palmu eļļas. Tagad īstais maisījums ir rokā!
  • Esi gatava pudelīšu testēšanai. Kā iepriekš minēju, mums bija saglabājušās pudelītes no piena atsaukšanas laikiem – kādi 4 veidi, jo arī tad meklējām īsto. Toreiz atradām, bet arī tā šoreiz nederēja. Puika ar visām četrām spirinājās pret pudeli. Līdz iegādājām citu, un atkal citu, līdz tikām pie īstās. Jā, tā nav lēta “izklaide”, bet variantu nebija.
  • Ja Tev ir saldēti piena krājumi – izmanto tos! Kamēr meklējām īsto maisījumu, nācās improvizēt – un ļoti labi izdevās, maisījumam piejaucot atsaldēto pieniņu, ko glabājām “nebaltām dienām”. Sākumā attiecībā – vairāk mammas piens, mazāk maisījums; vēlāk attiecību arvien samazinot, jo krājumi jau ar gāja uz beigām. Tas patiešām strādāja – vismaz kaut kā iemānījām sākumposmā maisījumu, kas viņam negāja pie sirds.
  • Sargi krūtis! Man pavisam noteikti ar barošanas izbeigšanu klājās vieglāk šajā jautājumā, dēļ jau minētās toksikozes. Piens bija ne tikai pliekans, bet arī saruka daudzumā, līdz ar ko nebija lielas grūtības ar krūtīm. Bet tajos brīžos, kad bija – mans ieteikums ir atslaukt pavisam nedaudz, lai mazinātu spiediena sajūtu, bet neveidotu pieprasījumu. Tas strādāja! Un lielākais ieguvums – bija kaifs atkal uzvilkt normālu krūšturi 🙂
  • Biezeņi un putras ir gardāki pašu gatavoti! Es ticu, ka ir mammas, kam vienkārši nav laika vai gribēšanas vārīt putras un biezeņus – un tas ir pilnīgi OK. Priekš manis, burciņu ēdiens bija kaut kas Uhhh… Iespējams dēļ manas toksikozes, bet es nespēju pati ieēst to ēdienu, līdz ar to nespēju to dot arī mazajam. Tas pats attiecās uz paciņu putrām. No can do. Tāpēc es vārīju, blenderēju, eksperimentēju, lai padarītu biezeņus un putras ēdamus un biju ļoooti pacietīga, kamēr mazais daudz maz piekrita ēst.
  • Dot maisījumu IT NEMAZ nav vieglāk!!! Jā, iespējams ir vieglāk atstāt mazo citiem uz pieskatīšanu, bet ja tas nav Tavs gadījums, tad es saku “Ar maisījumu nav daudz vieglāk kā ar krūti!” Pirmkārt, celties nakts vidū un gatavot pudeli ir tīrākais miega aizbaidītājs. Pat ja Tev ir termoss ar siltu ūdeni un pudele ar aukstu ūdeni, tāpat ir jākāpj no gultas ārā un viss jājauc kopā. Tas pats ir izbraucot no mājām – vienmēr jābūt līdzi termosiem, maisījumu budžām un pudelītēm. Bez variantiem. Tas bija reāli grūti!

Tagad arī meitiņa ēd ekskluzīvi manu pieniņu un domāju arī viņu barot apmēram tik pat ilgi, sākt piebarot ieteiktajos 6 mēnešos un tad lēnām pāriet uz maisījumu, turpinot dot krūti naktī un, iespējams, izbraucot no mājām. 🙂 Bet tad jau redzēs. Esmu izmācīta neko neplānot šādos jautājumos, kas saistīti ar bērniem, jo dzīve ievieš savas korekcijas!

Ja arī Tev šī tēma ir aktuāla, priecāšos, ja atstāsi komentāros savu pieredzi – varbūt kādai mammai īstajā brīdī noder!

Lai veicas! Cheers!

Bilde: http://www.womenfitness.net/img2015/artimg/sep/Formula-Feeding1.jpg