Ko es vēl izstāstītu savām draudzenēm… 2.daļa

Processed with VSCO with a5 preset

Pirms diviem mēnešiem publicēju savu pirmo rakstu par gūtajām atziņām, esot mammai pirmo reizi. Neticās, ka laiks tā ir paskrējis un manam mazajam brīnumam jau nosvinējām 4. mēnesi šajā pasaulē. Šo mēnešu laikā esmu saskārusies ar nākamajiem izaicinājumiem un priekiem, ar ko saskaras jebkura mamma. Cita vairāk, cita mazāk. Te manas šī perioda atziņas 🙂

6. Būt mammai ir baigi labā diēta

Smaidu, rakstot šo punktu, jo, lai arī cik labi tas neizklausītos, tas manā gadījumā saistās ne jau ar vairāk aktivitātēm, bet gan ar dikti ierobežotu ēdienkarti 🙂 Uz ko tik es neesmu gatava, lai aiztaupītu mazajam mokošās vēdersāpes, kas parādījušās šai laikā… Šķiet sapņos jau redzu kūkas ar biezpiena pildījumu, putukrējuma slāņiem un zemenēm; blakus lielu kapučīno krūzi ar dubultu devu piena putām un svaigas apelsīna sulas glāzi (tiešām saskrēja siekalas) 🙂 Uz šo brīdi tas viss man paliek tikai sapņiem. Bet, lai cik grūti arī būtu (īpaši manam vīram, kam jāizdomā, ko man atkal pagatavot ēst), tam ir arī labās puses – izrādās neēdot piena produktus, baltos miltus un saldumus var smuki dabūt nost svaru 😀

7. Sāc pierast pie nekārtības

Pēc četriem mēnešiem, vairāk kā jebkad esmu pieradusi pie nekārtības 🙂 salvešu kalniem, netīrām krūzēm un mantiņu labirintiem uz zemes. Un pat vairs par to īpaši nepārdzīvoju. Arī negaidītiem ciemiņiem nekaunos attaisnoties – piedod par nekārtību, mums tagad bēbis 🙂 Vistrakākais jau laikam tas, ka tā nekārtība tikai augs ģeometriskā progresijā, tāpēc laikam jau labi vien ir. Man gan ir paveicies, vīrs ir saorganizējis, ka vismaz vienreiz mēnesī mums palīdz savest māju smukā kārtībā, tāpēc varu ieteikt parūpēties par šādu komfortu arī citām jaunajām mammām.

8. Nekad nesaki nekad

Šis ir mans mīļākais punkts. Nekad nesakiet, ka “mans bērns gulēs tikai savā gultiņā” vai “es nepieradināšu mazo dzīvoties uz rokām” un citas šādas stereotipiskas frāzes. Es tā teicu un tagad varu teikt, ka priekš manis lielākais prieks ir aizmigt ar mazuli blakus, dzirdot katru viņa ieelpu un iepukstēšanos krītot miegā; un, lai arī cik grūti (un smagi) būtu, mans bumbulis ir riktīgs klēpju runcis. Un ziniet ko, es neattaisnošos un nemaz nejūtos slikti, jo es ļaujos savai mammas intuīcijai un daru tā, kā jūtu, ka mazajam ir labāk. Pati par to “maksāju” ar muguras sāpēm un nespēju izbraukt no mājām bez mazā, bet saprotu, ka tas viss ir tikai uz laiku… un baudu to!

9. Pielāgošanās apstākļiem

Četru mēnešu laikā, esmu ne vienu vien reizi guvusi apstiprinājumu teicienam “ja nevari mainīt apstākļus, pielāgojies”. Jā, mēs nevaram īsti doties tautās ar mazo, jo viņš vēl ir tik maziņš, bet tāpēc mēs aicinām ciemiņus. Šķiet, nekad tik bieži pie mums nav braukuši ciemos. Protams, esmu nenormāli priecīga, ka man ir tādi draugi un draudzenes, kas var atrast iespēju atbraukt uzspēlēt kādu galda spēli vai vienkārši papļāpāt. Tas liek priecāties par katru nedēļas nogali. Sasmējos, jo kādreiz priecājos par nedēļas nogalēm dēļ tusiņiem ārpus mājas 😀

Tāpat arī esmu pieņēmusi, ka ir rūpīgi jāplāno “izkasīšanās no mājām”. Jau iepriekšējā vakarā pārdomāju darbības plānu (gandrīz kā darbā) – cikos jāpārģērbjas, cikos jāpaēd, cikos jāsāk kustēt ārā utt. Bet tas strādā un ļauj visam noritēt daudz gludāk.. un nav tālu arī līdz rakstītam grafikam 😀

Un nemaz nerunāšu par pusdienošanu, šūpjot mazo uz bumbas vai bloga rakstīšanu ar bebuci klēpī 🙂

10. Bēbis aug tiiiik ātri

Nekad nebiju iedomājusies, ka, pamostoties no rīta un čubinot savu mazuli, pamanīšu, ka viņš pa nakti palicis lielāks. Viņš aug tādā vājprātīgā ātrumā, mūsu acu priekšā. Un katru reizi neticas, ka klāt nākuši kārtējie 200 grami, 400 grami, kilograms. Un tas ir tikai sākums, kas patiesībā baida, jo saprotu, cik īss būs tas laiks, kad viņš būs maziņš un es būšu viņam pats svarīgākais uz pasaules.

Priecājieties par katru dienu, tāpat kā mēs!